Skatiena vēsture

Māras Brašmanes fotoizstāde “Pārmaiņu laiks”.
Izstāžu zāles Arsenāls “Radošā darbnīca”

Ja lielajā fotogrāfijā nevarētu pazīt muzeja direktori, ja nebūtu izlasāma izstādes anotācija, vai es varētu saprast, ka Māras Brašmanes fotogrāfiju sērijā redzams muzejs? Nu, labi, varbūt es atcerētos greznos griestus vai uzlīmi uz durvīm zem lielajām kāpnēm, kur varēja pabarot un pārtīt zīdaini… bet drīzāk arī tos ne.

Kāds tad īsti bija bijis tas muzejs? Es taču neko vairs neatceros. Vai tie kadrējumi ar baltajām, tukšajām sienām un parketa grīdu ir Muzejs? Nu, laikam taču – jā. Tikai bez gleznām un skulptūrām. Vai melnais pagrabs ar dīvainas formas izlietnīti ir Muzejs? Laikam jau – nav. Vai bēniņu sarežģītās konstrukcijas un režģi virs stikla logiem ir Muzejs? Vai tukšie grāmatu plaukti, grandiozā griestu lustra, burbuļplēvē ietītie gleznu rāmji un galu galā – zilais un sarkanais, ļoti vecais, ļoti skaistais sienu krāsojums ir Muzejs? Un pašapzinīgas rokas turēta putekļu slotiņa šeit, galu galā, ir – kas? Cik jocīgi. Māras Brašmanes fotogrāfijas vienmēr skatīties ir ļoti viegli. Arī šoreiz – bet pilnīgi noteikti te ir kādas lamatas.

No vienas puses – ir mokoši kārtējo reizi ieraudzīt sevī pavisam vāju skatītāju. Zināšana par to, ko tūlīt ieraudzīšu, manai acij, kā vienmēr, skrien pa priekšu: “Muzejs! Kāds tad ir tas Muzejs tagad – tukšs, slēgts, redzams tikai no iekšpuses tām acīm, kas spēj tur iekļūt remonta laikā?” No otras puses – vai vispār ir iespējama nevainīga skatīšanās, un vai mākslas vērotājam nepieciešams kāds mistiskais nulles punkts, no kura tad tagad viss īstais varētu sākties? Un ar katru jaunu izstādi jauns nulles punkts? Klements Grīnbergs Amerikā pirms vairāk nekā 50 gadiem tā mācīja skatīties abstrakto glezniecību – tūlīt un pēkšņi, skatītājam jāpieslēdzas mākslas darbam uzreiz, “pa tiešo”. Un, ja tas neizdodas, tātad mākslas darbs ir vājš. Interesanti, ko viņš teiktu par Māras Brašmanes fotogrāfijām? Ir taču vairāk nekā skaidrs, ka te, šajos mākslas darbos, notiek kaut kas pavisam cits un pavisam citādi, te ir vajadzīga pilnīgi cita acs.

Pēkšņi pamanu, ka radošajā darbnīcā vairs neatrodas radošās darbnīcas logi. To gluži vienkārši vairs nav – telpa ir vienlaidu balts kvadrāts, un fotogrāfijām vairs nekas netraucē. Es eju no bildes pie bildes, uz riņķi. Klusām ienāk vēl kāds skatītājs – bārdains vīrs sarkanā vestē ar milzīgu somu, ko uzmanīgi noliek pie durvīm. Pārbāztās somas virspusē ir avīze “RĪGA – Kultūras galvaspilsēta 2014”. Es skatos uz somu un pamanu, ka vīrs savukārt skatās uz mani – kā es skatos uz viņa somu. Es novēršos. Negribu, lai mans skatiens rada kaut ko... ne to. Skatiens.

Skatiens, lūk, kas tas ir. Šajās fotogrāfijās ir nevis Muzejs, bet skatiens. Skatiens no 20. gadsimta paša sākuma, no grāmatas “Photo Icons”. Mierīgs, godīgs, ļoti smags un pilnīgi neizkustināms skatiens, un reizēm nav nozīmes, uz ko tas ir vērsts. Jo darbojas tas tieši tā kā Māras fotogrāfijā ar koši zilajām (iepriekšējā) muzeja sienām – tas spēj uzrullēt sienu kā priekškaru un uz īsu brīdi to noturēt. Un tad, ja ļoti paveicas, šajā piepūles brīdī kaut kas izmainās. Kaut kas tāds, kas skatītāju ļoti samulsina. Jo es taču “ticu savām acīm”, bet ticot tā arī nebeidzu brīnīties: “Jā, pareizi, šo es atceros. Stikla kambarītis biļešu pārdošanai. Kā vienmēr, pa kreisi no smagajām ieejas durvīm. Tikai, paskat, nobildēts no iekšpuses – tā, it kā šoreiz ieejas biļetes Muzejā pārdotu nevis cilvēks, bet fotokamera.”