Izstāde “Kas ir skaistums? Ķermenis antīkās Grieķijas mākslā”

Londona, British Museum, līdz 2015. gada 5. jūlijam.

Otrā pasaules kara laikā Britu muzejs savas grieķu skulptūras sapakoja kastēs un paslēpa kādas tobrīd nelietotas metro līnijas pazemē. Par to ir uzņemta dokumentāla filma, kurā uzsvērts, ka šīs skulptūras, lai arī no akmens, esot ļoti trauslas. Grieķu skaistumam veltītajā izstādē grieķu bronzas un marmori ir savākti no visas civilizētās pasaules. Jā, no “civilizētās pasaules” – tieši to es gribēju teikt, jo, rakstot šīs piezīmes, uzzinu, ka “islāma valsts” sākusi iznīcināt romiešu akmens pieminekļus Palmīrā. Statujas un citus kustamos pieminekļus var iepakot kastēs un noslēpt, bet tempļus, agoras un amfiteātrus – kā pasargāt tos?

Izstādes nosaukums, kura pirmā puse (burtiski: ìdefinēt skaistumuî izklausās pēc smagnēja citāta no Platona, bet otrā (ìantīkās Grieķijas mākslāî) – pēc stenda apzīmējuma grāmatu veikalā, it kā sola kaut kādu jaunu pieeju vai novatorisku skaistuma skaidrojumu, taču izstāde tos nesniedz. Tā dara to pašu vienīgo, ko grieķu civilizācijas mantinieki un mantinieku mantinieki ar šīm skulptūrām ir spējuši darīt, – nostāties to priekšā, skatīties un brīnīties.

Statujas ir uzliktas uz metru augstiem melniem podestiem tumšā telpā bez logiem. Gaisma, kas uz tām krīt, ir tik tieša un atkailinoša, ka brīžiem liekas – figūras spīd. No tumsas tām tuvojoties, nav iespējams nepamanīt, ka sejas patiesībā ir baismīgas. Vaibsti – tik gludi, tik nevainojami simetriski. Deguni – pilnīgi taisni, bez iedobes pie deguna saknes. Kopā ar pieri tie sejas vidū veido tādu kā āmuru – uz priekšu izvirzītu T burtu. Starp citu, šādi deguni, kā ziņo pētnieki, grieķiem nemaz neesot bijuši – tos viņi tikai tā attēlojuši, lai būtu skaistāk. Un acis – lielas, platas un stingas. Acu zīlītēs dažkārt iesprauda pa dārgakmenim, lai būtu vēl skaistāk. Tiem, kas to nezina vai negrib zināt, izstādē vēlreiz pacietīgi tiek skaidrots un rādīts, ka šīs statujas nebija tādas, kādas redzamas šodien. Tās bija spilgti krāsotas. Miesa bija nokrāsota saulē iedegušas miesas krāsā, mati – atbilstoši tumšāki, apģērbs bija uzzīmēts virsū vai citreiz pat uzvilkts – kā atēniešu galvenajai Atēnai, kurai speciāli darināja peplu. Balta marmora dieviete grieķiem būtu likusies nepabeigta, nepietiekami ìmimētiskaî vai, kā par pagānu dievu tēliem rakstīja Aleksandrijas Klēments, nepietiekami ìapmāno­šaî. Statuja nebija tikai simbols vai aizvietotājs – to kaut kādā veidā apdzīvoja pati dieve. Tāpēc visi senie stāsti par vīriem, kas ìiemīlējušies dievietēî un viņu ìnolaupījušiî – proti, no tempļa nolaupījuši viņas statuju –, nav jālasa kā neizprotami kuriozi, kas atgadījušies ar trakajiem.

Šī izstāde mani pārliecina, ka baismīgums un skaistums bija grieķu dievu galvenās īpašības. Dažkārt kaut kas no šī skaistuma iedzima arī mirstīgajiem. Vispār – dievus no cilvēkiem šajā tumšajā telpā var atšķirt tikai labi informēts skatītājs. Vai nav dīvaini, ka tieši skaistums cilvēku varēja tuvināt dievam? Skaistums, kas, atšķirībā no tikuma – tāda kā taisnīgums, gudrība vai dros­me –, taču nevar būt cilvēka nopelns.

Par to var izlasīt arī grieķu tekstos. Skaisto Heleni, kuras dēļ jūrā izgāja tūkstoš kuģu, spartieši vēlāk pielūdza kā dievieti. Reiz kādai zīdītājai – stāsta Hērodots – esot bijis tik žēl viņas gādībā nodotas neglītas meitenītes (tik neglītas, ka vecāki no kauna aizlieguši viņu kādam rādīt), ka viņa katru dienu to nesusi uz Helenes templi un lūgusi dziedināt no neglītuma. Tad kādā dienā atceļā no tempļa zīdītāju apturējusi sieviete – acīmredzot nemirstīgā Helene pati –, likus parādīt bērnu, apžēlojusies par to un noglāstījusi tam galvu. Meitenītes neglītums tūlīt pazudis, un viņa izaugusi par skaistāko sievieti visā Spartā. Lūdzieties, mirstīgie, un jums tiks dots.