Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Leo Makerijs
Pīles zupa, 1933
Duck Soup, Leo McCarey
Vodeviļas stilistikā ieturētā satīra stāsta par Fridonijas valsti, kas, pateicoties bagātās atraitnes Tīsdeilas kundzes (Mārgarita Djumonta) iracionālajai beznosacījuma labvēlībai, ieguvusi jaunu vadoni (Graučo Markss). Cerot Fridoniju iekarot, blakusvalsts Silvānija sūta divus bezcerīgi neproduktīvus spiegus (Čiko un Harpo Marksi) noskaidrot Fridonijas kara plānus un stratēģiskos noslēpumus. Gribēto tā arī neieguvis, Silvānijas vēstnieks dusmās nosauc Fridonijas vadoni par jaunbagātnieku, un situācija neizbēgami eskalē – tiek pieteikts karš, kas gan netraucē tā iniciatoram vieglprātīgi izsmiet katru iesaistīto un gaidīt, kad palīgā steigs kareivju, ziloņu, paviānu un cūkdelfīnu bataljons.
Varam vien spekulatīvi spriest, vai starpkaru perioda komiķu kvarteta – brāļu Marksu – piektajā un pēdējā kinofilmā attēlotās četras pīlītes, kas laiski peld uz uguns uzliktā katlā, ir apzināts simbols tam, ko ar četriem pārdroši ciniskajiem aktieriem labprāt izdarītu ne vien filmu aizliegušais Benito Musolīni, bet arī politiskās nestabilitātes satrauktās ļaužu masas. Iespējams, šoreiz viņu pusē sev netipiski būtu bijis gatavs nostāties pat filmas režisors Leo Makerijs, kurš atzinis, ka filmu uzņēmis nelabprāt un pēc tās pabeigšanas juties atvieglots, ka no visām debespusēm uzglūnošajam neprātam četru Marksu ietērpā nav izdevies viņu padarīt traku.