Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Svešā skaistumā
Ādams Zagajevskis
Rīga: Satori, 2009
Dzejas lasīšana vēl vairāk var šķist lieka nodarbošanās par tās rakstīšanu, bet dīvaini – atšķirībā no ikdienišķās pasaules, par kuras eksistenci nav pieņemts šaubīties, dzejoļu vārdi un pantmērs izraisa stipri tiešāku sajūtu, uzbur ainavu, kas salīdzinājumā ar apkārtējo šķiet daudz pazīstamāka, lai arī poļu dzejnieks Ādams Zagajevskis to Ingmāras Balodes bijīgajā pārnesumā nosaucis par “svešu skaistumu”. Zagajevska tēli ir dzīvāki par manām atmiņām: “Tā bija pelēka ainava, nameļi zemi/ kā tatāru zirdziņi, vai arī betonu blokmāju/ nedzīvi dzimušie milži; daudz formastērpu un lietus,/ pusaizmigušas upes, kas nezina, kurp plūst,/ sodrēji, padomju dievi ar uzpampušiem plakstiem.../ Tā bija uzgaidāmā telpa, kurā jāgaida visu dzīvi,/ lai varētu piedzimt”, bet, kad sev uzdodu jautājumu, ko es Zagajevska rindās pazinu, man jāatbild – mirušo klātbūtni, nolemtību un klusēšanas eņģeļa balsi. Ārpus dzejoļa šāda daiļrunība man liekas nepieļaujama, tāpēc “pateicos tagad,/ iekams nav par vēlu/ un par klusu.”