Aizvārdu teritorijas

3. martā beidzas Ērika Apaļā gleznu izstāde “Vārdi”. Vispirms jāizstāsta, ko es tur redzēju, un tad – varbūt – atklāsies tas, ko uzreiz nevarēja saredzēt. Viņa gleznās, ja tā var teikt, nekas daudz jau nav attēlots. Daži foni ir melni laukumi vai telpas – sevī noslēgtas, reizē atvērtas. Pārsvarā bāli pelēcīgi foni vai telpas ar ātru horizontālu kustību sevī (kustības iezīmēm). Sajūta, ka tu, pārvietojoties milzīgā ātrumā, vēro caur glezniņu “logiem” vienmuļu, garām slīdošu pelēku masu. Uz šīm nepazīstamajām, rēgainajām, noslēpumainajām virsmām vai telpām, vai masām ātriem pieskārieniem (kā steidzoties) atstāti vēstījumi. Tur guļ vai lido atvērtas vai aizvērtas grāmatas. Tām apkārt pa pusei izirušas sīkas “druskas”, “burti” (no grāmatām?). Reizēm no grāmatām “izlido” sīks kaut kas (vārdi?). Citur uz melnā uzvilkti balti apļi kā “planētas” (sniegavīra “pozā”) un balti izmētāti punkti. Vietumis apļi un grāmatu atvērumi piepildīti sīkiem, pastoziem triepieniem un veido balti pelēcīgas krāsas faktūras. Bija pat ainava – divu koku tumši iepelēko stumbru vienmuļība pelēkā sniegā pelēka aizsaluša ezera (?) krastā. Un bija blāva fotogrāfija, kur daži sīki zariņi sakrituši sniegā ap it kā zem sniega atvērtas grāmatas tikko jaušamajām kontūrām.

Vēstījumi ir skumju, vientulības un pat baiļu pilni. Tajos ietverta drāma starp mazo, pārejošo un fragmentāro, un lielo, virsesošo, vienaldzīgo, mazliet baiso “neko”. Drāma starp fiziski sajūtamo vāro pieskārienu trauslajai virsmai – varbūt tā ir drosme – un telpas metafizisko, nomācošo raksturu, kas veido jebkādai dzīvībai nepiemērotu vidi.

Kaut kur dziļi formu kustībā es sajutu naivu bezcerību, nāves “elpu”, mirkļa neizbēgamo nolemtību. Te nudien var runāt par to, kā glezniecības formās var saskatīt gleznotāja vēlamās vai iedomātās autobiogrāfijas atspulgu; varbūt – pat vairāk, nekā pats gleznotājs to gribētu. Par to visu es, protams, nedomāju, skatoties izstādi, bet jau pēc tam, kad izstāde uzpeldēja manī kā piepildīta un sāpīga forma. Tā nebija viegla izstāde. Sapratu, kāpēc Apaļā izstādē gribējās klusēt, tūlīt pat nemeklējot redzamajam vārdus.

Māksla taču, liekas, sākas tieši tur, kur beidzas vārdi (pat literatūrā). Mēdz teikt – kad aizraujas elpa. Tā mēs it kā cenšamies noturēt ilgāk saskatāmu to “teritoriju”, ko ar kādu mākslas darbu esam sevī atklājuši kā nepasakāmo, neizjusto, kā vēl neapgūtas sajūtu un domāšanas formas iespējamību. Runājot par Apaļā izstādi, es tikai mazliet iezīmēju sevī savas “aizvārdu teritorijas” robežas. Skaidrs, ka citiem tās var būt ar pilnīgi atšķirīgiem “krastiem”, kaut arī kopējās kontūras var sakrist. Māksla ļauj apgūt šīs neizzinātās teritorijas, pamazām tās drupinot apziņā un pārvēršot pēcmākslas pārdzīvojumā tevī. Šī kustība ir tik tuvu “tukšuma” sajūtai, ka patiešām viegli pateikt: “Tur, tajā mākslā, tur jau nekā nav.”

15. februārī muzejā Arsenāls sāksies 2012. gada Purvīša balvas finālistu izstāde, un kāds saņems to lielo balvu. Varbūt esmu naivs, bet es joprojām nesaprotu, kā var salīdzināt šo patiešām labo mākslinieku “aizvārdu zonas”. Turklāt ikviens mākslinieks strādā ar atšķirīgām “aizvārdu zonām” mūsos (kā vienreizējs “stalkers”), un tās nekādi nedalās labākās vai sliktākās. Kā var salīdzināt tās dažādā dzīvās formas, ko uztveram un pārdzīvojam? Varbūt jādara tāpat, kā darīja Augusts Sukuts kino foruma Arsenāls noslēgumos – slepus iemeta vienā no dzērienu glāzēm savas žaketes pogu, un, kuram no filmu skates finālistiem tā tika, tas arī gāja ar pogu uz banku saņemt naudu. Ha!