Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Akira Kurosava
Sandžūro, 1962
Sanjuro, Akira Kurosawa
Domājot par samurajiem, ja reiz par viņiem jādomā – saistībā ar japāņu kino tas ir jādara –, vārds “smieklīgi” nav pirmais, ko no tā visa varētu gaidīt. Taču smieklīgi kļūst jau brīdī, kad Sandžūro, samiegojies un, iespējams, paģirains (“Kad iedzeru, kļūstu gudrāks,” viņš vēlāk teiks.), parādās gluži kā Sniegbaltīte septiņiem rūķīšiem, tas ir, deviņiem pārcentīgiem jaunajiem samurajiem. Ik pa laikam uzdodot pāris jautājumu, Mifunes atveidotais Sandžūro ar gandrīz vai sokratisku ironiju atmasko pārējo biedru nedomāšanu. (“Vai jūs neesat noguruši no savas muļķības?” viņš viņiem prasīs.) Muļķību sevišķi bīstamu padara šo deviņu entuziasms, viņi uzvedas un rīkojas tā, it kā prāta spējas un apķērība – viss, izņemot enerģiju, – būtu iedalīts katram pa mazumiņam, kamēr katrs Sandžūro vārds un darbība pagriež cēloņsakarību ķēdi. Tāda nu arī ir Kurosavas filmas kustību un joku pamata horeogrāfija: viens iepretim deviņiem, skolotājs un viņa mācekļi.
Pat ja filmas, tā teikt, morāle ir tāda, ka viss nav gluži tā, kā izskatās, filma ir vizuāli ļoti skaista, Sandžūro ir īsts varonis, bet īsts varonis nozīmē, ka viņš ir arī mazliet vientuļš.