Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Albērs Kamī
Laimīgā nāve
Maskava: Astrel, 2010
Lasot Kamī agrīno un jau pēc viņa nāves publicēto romānu „Laimīgā nāve”, pārņem sajūta, ka visa Kamī proza ir viens un tas pats Vidusjūras darbs – vienas un tās pašas dekorācijas, vieni un tie paši, „saules” cilvēki, vienas un tās pašas nāves priekšnojautas. Patriss Merso („vientuļš un spītīgs dievs, kas nokļuvis viņam svešā pasaulē un tajā aizmidzis”), pēc tam, kad nošāvis invalīdu Zagreju, lai iegūtu līdzekļus darba neapgrūtinātai dzīvei, šķiet īsteno vienīgo patieso cilvēka uzdevumu – būt laimīgam, katru dienu, katru brīdi. Dīvainā kārtā šī nesamākslotā filozofija izvēršas pārāk labi pazīstamās vientulības un dzīves bezjēdzības ainās, kad varonis vēlas „sašaurināt savu telpu tiktāl, ka viss pasaulē beidzas. Mātes istaba labi derēja šim mērķim.” Nelielajā grāmatā saspiedušās Alžīrijas meitenes vasaras kleitās, nelabuma izmisums nolaistā Prāgas viesnīcas istabā, Merso nenovēršamā nāve jūras malā un labs daudzums eksistenciālu teikumu skumjai lasīšanai, daži – ar kaķiem, kā, piemēram, šis: „Šķita, ka viņi abi – nekustīgi sēdošā sieviete un kaķis – skatās uz pasauli vienādām acīm.”