Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alehandro Hodorovskis
Svētās asinis, 1989
Santa Sangre, Alejandro Jodorowsky
“Es atvainojos… Man ir halucinācijas,” – tas ir viens no filmas galvenā varoņa Fēniksa aizbildinājumiem, kad viņš kārtējo reizi ir nogalinājis sievieti, kuru viņa māte neuzskata par piemērotu dēlam. Halucinācija arī ir labs vārds, lai raksturotu šo kino distopiju, kuru izveidojis “pēdējais dzīvais” sirreālists – čīlietis Alehandro Hodorovskis. Nezinātājam filma varētu šķist amatierisks savārstījums, jo tajā ir cirks ar klauniem, psihiatriskā slimnīca, bordelis, stipri vien dīvainas ziloņa bēres zārkā, bērna atmiņas par to, kā māte ar skābi aplej miesaskārīgā tēva vīrišķo lepnumu, bet viņš turpretī nocērt tai rokas, pa stūriem ložņā tetovētas sievietes un reliģiska kulta mūķenes. Tomēr filma ir par ko citu – nelaimīga cilvēka ieslodzījumu paša psiholoģiskumā (tādēļ viņš iedomājies, ka bezroku māte joprojām ir dzīva un liek viņam darīt visādas šausmas) un vienkāršu mīlestību, kas galu galā īstenojas. Pēc filmas atliek vien citēt Eizenšteinu, ka režisora profesija nereti atrodas blakus ķirurgam vai miesniekam.