Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alekss van Varmerdams
Emmas Blankas pēdējās dienas, 2009
Alex Van Warmerdam, De laatste dagen van Emma Blank
Reiz nomaļā vietā melnā savrupmājā pie jūras dzīvoja Emma Blanka, kura bija sadomājusi nomirt no vēža (kino bez vēža ir tikpat neiedomājama māksla kā Viktorijas laikmeta romāni bez pneimonijas), kaut īstas skaidrības par viņas nāvi nebija. Emmu apkalpoja bariņš kalpotāju, kas nemaz nebija kalpotāji. Bijušais vīrs vai mīļākais tēloja virssulaini, viņas meita – apteksni, “virssulaiņa” korpulentā mīļākā bija virēja, viņas dēls – izsūtāmais, bet Emmas brālim bija atvēlēta suņa loma, lai absurdais teātris būtu pilnīgs. Emma bija nejauka sieviete, bet arī pārējais bariņš (varbūt izņemot meitu) nebija neko daudz patīkamāki cilvēki, jo bija gatavi spēlēt pazemojošās lomas cerībā uz mantojumu. Kad izrādījās, ka nekāda dižā mantojuma nav, viņi kļuva vēl negantāki par Emmu, jo zaudētas mantojuma cerības vienmēr izraisa naidu. Piemuļķotie ļautiņi nolēma palīdzēt Emmai aiziet no šīs pasaules, izraka dziļu kapu, iemeta tajā Emmu un ieblieza ar lāpstu pa galvu brālim, kurš ievēlās kapā, un abus noraka. Stāsts izklausās bēdīgs, taču tajā ir dzīvespriecīga mūzika un krāsaini priekšmeti – oranžs dvielis, zaļš mauriņš, sarkana kanoe laiva. Britu rakstnieks Mārtins Eimiss reiz teicis, ka melnais humors ļauj “nosmiet” no skatuves dzīves nejēdzības, to pašu var teikt par Varmerdama absurda komēdiju, kurā neeksistē nekādi tabu un triumfē smiekli.