Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ārons Koplends.
Ko saklausīt mūzikā
The New American Library, 1957
Turpinu apgūt pati savus grāmatplauktus. Nu, piemēram, šī mazā, apdilusī Koplenda grāmatiņa, kas savulaik piederējusi kādam Tedam Higinsam – kas to lai zina, kurā brīdī un kādu apsvērumu vadīta esmu to iegādājusies? Izskatās pēc pašizglītošanās alkām, kuras tomēr virsroku ņēmušas tikai savus 20 gadus pēc grāmatas iegādes. Bet nudien, labāk vēlu nekā nekad. Ja pirmajās lappusēs man sašļuka dūša, jo sapratu, ka esmu nelabojama estēte, proti, tikai tāda svētdienas klausītāja, kas ļaujas mūzikas “sazinkam” mani aiztransportēt no skarbās ikdienas, nevis patiesa mūzikas pazinēja, kas baudu gūst caur nopietnu, analītisku darbu, tad drīz vien Koplends mani iepriecināja ar atzinumu, ka viss vēl nav zaudēts. Jo nudien, viņa kritērijam – t.i., spēt saklausīt melodiju un to atcerēties un pazīt arī pēc tam, kad jau iejaukušās citas melodijas – es tomēr, kā liekas, atbilstu. Sekojošās nodaļas par ritmu, melodiju, harmoniju, faktūru, dažādajiem mūzikas strukturēšanas veidiem (žanriem), kā arī par moderno mūziku, filmu mūziku utt. jau lasīju ar patiesu aizrautību. Kā jau vienmēr, kad kaut ko uzzini un iemācies, pie tam nejuzdamies kā pēdējais muļķis.