Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pie durvīm galda futbolisti un reperi, ap bāru —
Savādi gan veidotāji un personas, kas viņus pavada
Jau gadiem ilgi sapņoju, ka tad, kad būšu vēl vecāka nekā tagad, man piederēs krodziņš — vieta, kur jebkurā diennakts stundā varēs pulcēties draugi, iedzert, parunāties un, ja nepieciešams — melanholiski paklusēt un vienkārši nīkt. Noskaņai jābūt tādai kā jebkurā draudzīgā virtuvē, taču neiztrūkstot tikai publiskā telpā iespējamai spēles, nejaušības, piedzīvojuma garšai. Gadu gaitā esmu noskatījusi dažus atdarināšanas cienīgus paraugus. Denverā, piemēram, pamestā dzelzceļa noliktavā pie Plates upes (šim apzīmējumam gan tā atbilst tikai pavasaros, bet citkārt pārvēršas visai nožēlojamā dubļainā strautā) reiz atradās krogs ar nosaukumu Paris on the Platte, kur pat nakts vidū varēja dabūt kafiju (alkoholu, kā lielākajā daļā Amerikas, tikai līdz 2:00) un kādu maizīti vai pat karstas zupas bļodiņu, paklausīties labu (nekādu Top 40!) mūziku un lasīt grāmatas — pa visu samērā plašo telpu bija izvietoti plaukti ar lietotām grāmatām, kuras varēja pirkt līdznešanai vai vienkārši aizņemties lietošanai uz vietas. Savukārt Ohaio bija pagrabiņš Bernie’s Bagels, kur pat vistrūcīgākais students par pārdesmit centiem varēja tikt pie viegli apgrauzdēta beigeļa (barankas formas izstrādājums no ūdenskliņģerim līdzīgas mīklas) ar sviestu, biezpienu vai ievārījumu, kafijas, alus vai grādīgāka dzēriena un stundām kluknēt pie galdiņa, lasot, rakstot vai klausoties mūziku — katru vakaru tur bija pieejams brīvais mikrofons, pie kura uzstājās vietējie muzikanti. Noteiktas ieejas maksas nebija, uz bāra stāvēja stikla trauks, kurā varēja iemest (vai neiemest) savu artavu. Labas atmiņas man saistās arī ar nelielu krodziņu Minhenes Švābingas rajonā, kur bavāriešu alus garšoja īpaši labi tāpēc, ka apkārt sēdēja tikai apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri bavāriešu dialektā raiti sarunājās par pavisam ikdienišķām lietām. Krodziņu sauca u.s.w. — “un tā tālāk.”
Katram no piesauktajiem krogiem piemīt kaut kas no manis iztēlotā ideāla (piemēram, lēts, ilgi vaļā, nepretenciozs) un kas kopīgs — klaja peļņas kāres nedemonstrēšana, priekšplānā izvirzot vēlmi radīt omulīgu, ērtu, ja vēlaties, demokrātisku gaisotni un apzinoties, ka to lielā mērā nodrošina pastāvīgie apmeklētāji un to mijiedarbe ar apkalpojošo personālu un citam ar citu. Rīgā šādu vietu, kam piemistu tas, ko mēdz dēvēt par “personību”, joprojām ir maz. Manā subjektīvajā sarakstā pat mazāk par desmit: Osiris, M-6, Melnais Balzams, Vējabrāļu ordenis, nu jau slēgtā Vēja stunda, varbūt Deco, vasaras vakariem Čarlstons, īpašam, savā ziņā mazohistiskam dvēseles noskaņojumam — arī Karakums vai Kraukļa krogs, kurš tagad nez kāpēc nolēmis savu līdz šim godīgo prastumu un bezgaumību maskēt aiz franciskas, iedomāti smalkas fasādes, transformējoties par Tete-à-Tete. Šis saraksts nebūtu pilnīgs bez viena no otrā neatkarības laika vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem krogiem ar poētisko nosaukumu Pulkvedim neviens neraksta.
Nezinu, cik no pastāvīgajiem kroga apmeklētājiem ir lasījuši attiecīgo Markesa stāstu un cik vispār atceras pilno nosaukumu — parasti tiek piesaukts Pulkvedis vai pat “Pulciņš”. Tas arī saprotami, jo vairumam publikas Pulkveža gaidītā (un nesagaidītā) vēstule par pensijas piešķiršanu nudien vēl nav aktuāla — pa lielākai daļai te uzturas (pulkā savesti) ļaudis, kas tik tikko sasnieguši (vai vēl nav sasnieguši) likumīgo dzeršanas vecumu un kuri spēj “tusēties” bez nolemtības skaudruma un sava mirstīguma apziņas. Viņi te nāk tāpēc, ka te skan laba, “alternatīvā” mūzika (nevis populāro raidstaciju ikdienā drillētie gabali!), pie kuras, ja vēlas, var arī padejot; tāpēc, ka arī kautrīgajiem malā stāvētājiem pieejamas savas izklaides — piemēram, galda futbols, un, protams, tāpēc, ka te visi ir “savējie”. Tiem, kuri te nāk regulāri (parasti — trešdienu, piektdienu un sestdienu vakaros, kad skan “dzīvā” mūzika), zināms, ka plašā telpa sadalās vēl “savējākos” kaktos: pie durvīm — galda futbolisti un reperi, ap bāru — TV raidījuma Savādi gan veidotāji un “personas, kas viņus pavada”, nišā — jubileju svinētāji un tādi, kas iemaldījušies nejauši utt. utjp. Esot gan reizes, kad “pilns ar idiotiem”, taču tas negadoties tik bieži; etniskais sastāvs arī visai vienveidīgs, jo krievu jauniešiem labāk ejot pie sirds Pepsi foruma, Vernisāžas vai Metro spožums. Mani izziņu avoti atzina, ka Pulkvedim piemītot zināms snobiskums — t.i., tas, ka tu piederi pie Pulkveža publikas, var kalpot par vizītkarti. Protams, ja esi jauns. Teikšu godīgi, ka tās dažas reizes, kad esmu iemaldījusies Pulkvedī vakarā, man galvenokārt palikušas atmiņā ar ellišķīgu troksni un histēriju, kuras izcelsme varētu būt saistīta ar hormonu vētrām. Arī dažs labs divdesmitgadnieks te nākot tad, kad gribas “izlādēties”, nevis, piemēram, rāmi parunāties ar mīļoto cilvēku. Daži par trūkumu uzskata arī faktu, ka, atmosfērai uzkarstot, nereti sāk trūkt gaisa — decibelu dēļ nevar turēt vaļā logus. Taču Pulkvedis nebūt nav atteicies no tiem, kas bīstas par savu dzirdi, plaušām vai nepietiekamo jaunību — viņi var nākt dienā, kad gaisa ir pietiekami un sasvīduši ķermeņi netraucē novērtēt atturīgo, tomēr gana stilīgo, man nez kāpēc Meksikas krēslainos krodziņus atgādinošo interjeru un arī — ēst.
Pulkveža ēdienkarte ir liela un bieza, jo piestiprināta pie prāva, elastīga plastikāta gabala (kāpēc, tā arī nav izdevies noskaidrot — varbūt tā ir mazliet pašmērķīga “citādības” demonstrācija), un arī visai plaša, ietverot visas ierastās kategorijas — zupas, salāti (auksti un silti), uzkodas (kuras kā apjoma un sātīguma, tā arī cenas ziņā var uzskatīt par “īstu” ēdienu — tieši šajā ailē slēpjas arī dārgākais ēdiens: ingverā ceptas tīģergarneles ar papaijas salsu par Ls 5,90), otrie, deserti. Pavārs orientējies uz šobrīd modē esošo Vidusjūras+eiropeizēti orientālo+adaptēti latīņamerikānisko virtuvi, kāda sastopama vai visās vidējās cenu kategorijas ēstuvēs, tomēr, atšķirībā no daža laba cita, patiešām zina, ko dara. Tiesa, pastas ēdieni ir tikai respektabli (varbūt kļūdos, bet, piemēram, pesto mērce nešķiet gatavota turpat uz vietas), tāpat zivis — gana maigas, bet ne gluži mutē kūstošas — taču nav retums arī īsti meistardarbi, piemēram, liesmojošo steiku, kurš aiz brūni aprautās, aromātiskās (mango?) garoziņas slēpj brīnišķīgi sulīgu, maigu vērša miesu. Patiesi gards ir arī veģetārais ēdiens, kas sastāv no tempuras mīklā ieceptiem dārzeņiem ar sojas sieru. Savukārt desertam pavisam droši var ieteikt atturīgi vienkāršo, bet atsvaidzinošo zemeņu zupu ar saldējumu. Jāpiebilst, ka cenas ir visnotaļ pieņemamas (otrajiem tās svārstās ap 3 latiem) — vismaz dienas publikai, pārsvarā Vecrīgas iestāžu darbiniekiem, ja arī ne trūcīgam, bet sevi cienošam studentam vai vidusskolniekam (kāpēc viņiem Rīgā joprojām lemts pārtikt galvenokārt no sačammātiem gaļas vai siera salātiem, bulciņām vai ēdnīcu sortimenta?). Apkalpošana ir laipna, kaut arī latīņamerikāniski nesteidzīga. Un no vīniem personāls nesaprot neko — taču tā Rīgā ir turpat vai universāla parādība, tāpēc nebūtu taisnīgi par to kritizēt tieši Pulkvedi. Bet jaunie cilvēki, kuri tomēr, šķiet, ir galvenais Pulkveža ienākumu avots, galvenokārt baudot alu un tekilu. Galu galā tie, kas tāpat kā Markesa Pulkvedis kaut ko nevar un nevar sagaidīt, var iet arī citur. Vai taisīt augšā savu krogu — citiem “savējiem”. Var meklēt savu Makondo.