Augusts Bīlenšteins. "Latviešu koka celtnes un sadzīves priekšmeti" 1. daļa

Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un sadzīves priekšmeti. 1. daļa.
Latviešu koka celtnes
No vācu valodas tulkojusi Lūcija Kazeniece
Jumava, 2001

Viens no latviešu etnogrāfijas pētījumu stūrakmeņiem, kas vācu valodā Pēterburgā iznāca 1907. gadā, latviski kļuva pieejams 94 gadus vēlāk. Mana sākotnējā kaislība pret šo grāmatu sakņojas bedrē, kas izrakta Dobeles vecajā tirgus laukumā, lai ievietotu tur piektā gada mežabrāļu bronzas tēlus, pēc tam tos atkal izvāktu un ierīkotu alusdārzu, un bērnībā lasītajā Beikas Mežabrāļu gada 1956. gada izdevumā, kas saturēja arī tekstu ar nosaukumu Par nāvessoda piespriešanu A. Bīlenšteinam un nemiernieku uzbrukumu mācītājmuižai. Taču sastopoties ar pašu grāmatu, vienu no taustei un redzei vispatīkamākajiem beidzamo gadu izdevumiem, šī kaislība, tāpat kā vispār vēlme domāt par Bīlenšteinu latviski-vāciski-krievisko kultūrpolitisko diskusiju kontekstā, pagaist kā dūmi caur jumta brodiņu. Bīlenšteinu valdzina iespēja atskatīties pagātnē ne tikai tāpēc, lai izdibinātu “kādas tautas dvēseli”, bet arī tāpēc, lai “pamatīgi izpētītu tās dzīves ārējo veidolu”, un es jūtos viņam pateicīga par to, ka dvēselei šeit tiek likts pilnīgs miers. Ar zinātniskuma ārējiem atribūtiem un neprasmi skaidri izteikties pārpludinātajā mūslaiku tekstu vidē Bīlenšteina cilvēciski intonētais stāsts ir ne tikai par koka darinājumu veidolu un konstrukciju – tas ir stāsts par pētnieka ceļojumu pasaulē, par ieinteresēta vērojuma brīnišķīgo pašpietiekamību un prieku, ko tas rada. Ir  aizraujoši sekot, kā viņš pārcilā savas zināšanas, lai katrai lietai piesaistītu tās vārdu un samērotu vārda un lietas izcelsmi – pat, ja viņš kļūdās. Es īpaši ieteiktu šo grāmatu Andrejam Ēķim un citiem, kam grūti iet ar Cibiņu un Sūnu ciema zēniem – lai atdabūtu pazaudēto “koka laikmeta” dzīves garšu.