Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Manā galvā satikušies divi mākslas darbi, kuros redzami cilvēki bez galvām – pareizāk sakot, galvas ir, seju nav. Drīzāk nevis satikās, bet izcēla cits citu no kaut kurienes, kur nu viņi tur glabājas.
Pirmais darbs, kas iekrita acīs, bija Aļņa Stakles fotogrāfija viņa izstādē Biežņa pirms pāris mēnešiem izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā. Tas bija kādas arābu pilsētas nakts skats – nesaprotams laukums, piekrauts ar kulbām un mantām, kadra centrā sieviete, kārtīgi saģērbusies visos tais kārtainajos arābu tērpos. Viņa stāv pie plastmasas kastes, virs kuras guļ divi zili baloni. Trešo balonu, sarkano, sieviete aiz aukliņas tur rokā, un pats balons ir tieši viņai sejā. Proti, fotografēts tādā rakursā, ka balons it kā aizstāj sejas ovālu.
Labi, nodomāju, tā ir gadījies, mākslinieks meistarīgi mulsina ar visu savu izstādi, un no daudziem izvēlējies arī šo kadru ar balonu sejā. Vēl tur bija dažādi naksnīgi pilsētas dzīves skati, neasi klasiskas glezniecības tuvplāni, pietuvinātas putekļu stīgas un mēnesnīca lapotnē. Viss rēgains, vienlaikus nenozīmīgs un daudznozīmīgs, kā jau slavenajā attēlu biežņā, par ko bija izstāde, un to varēja sajust un saprast pat bez anotācijas lasīšanas.
Tā kā jāraksta par šo izstādi nebija, bilde ar balona seju kopā ar visu iespaidu un pārsteigumu devās atpakaļ kopīgajā un personiskajā biežņā un dzīvoja tur mierīgi līdz pagājušajai trešdienai, kad galerijā Māksla XO jaunā māksliniece Paula Zariņa aizstāvēja savu maģistra darbu – gleznu izstādi “Laimes hormons”.
Manuprāt, Paula Zariņa un vēl daži labi Latvijas un ārzemju gleznotāji glezno tādu kā subjektīvā dokumentālisma glezniecību. Aizņemas no fotogrāfijas un glezno, it kā arī gleznām būtu sava vienlīdz nozīmīgu un nenozīmīgu bilžu straume jeb biežņa.
Divās gleznās, kā jau piedienas šai glezniecības, teiksim, manierei, neskaidro, neobligāto cilvēciņu sejas aizsedz sniega pikas – balti apaļi laukumi no kāda plāna, kas ir starp mani un notikumiem gleznās. Nekas īpašs tur nenotiek – vienā gleznā cilvēciņi, šķiet, makšķerē no laivas aizsalušā un aizsnigušā ūdens klajā (varbūt tās ir ragavas, nevis laiva), bet otra pika trāpa sejā kādam, kurš skrien pa tādu pašu aizsnigušu klajumu. Tātad – seju vietā sārts balons un baltas pikas.
No biežņas sāka uznirt attēli, lielākoties visādi modernistu portreti ar uzacīm, bet bez acīm, ar deguniem, bet bez mutēm, un arī šis tas no mūsdienu gleznām tepat blakus – piemēram, Rasas Jansones gleznotiem cilvēkiem bieži vien ir tikai seju ovāli vispār bez nekā vai arī ir milzīgas acis bez mutēm. Pēdējais variants ir īpaši baiss, un tomēr tas ir kaut kas pavisam cits, jo visas tās sejas un nesejas ir veidotas, mākslinieki kaut ko ar tām iesākuši, bet te – vienkārši kaut kas kadrā pagadījies sejai priekšā, un viss – mīkla ir uzdota. Tad vēl tā Stakles balongalva, un es atkal redzu, ka nevaru saskatīt kaut ko, kas rādās, bet nedodas rokā, teiksim tā.
Tik tālu par to, ko te varēju saprast, bet no tā, ko šādā subjektīvā dokumentā var sajust... Man ir dārga vai vismaz fiksēšanas vērta šķiet sajūta, kad, dzīvojoties pa laukiem, kādu laiciņu neskatos spogulī. Un tad atgriežos mājās – un viss ir atkal kā agrāk. Seja ir. Bet kaut kas ir bijis tai priekšā.