Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bertrāns Tavernjē
Nāve tiešraidē, 1980
La Mort en direct, Bertrand Tavernier
Vai jums gribētos ieraudzīt savu portretu uz milzīga plakāta? Var būt, ka jā, bet, ja jūs būtu izvēlēts par galveno varoni televīzijas šovā, kas tiešraidē atainos jūsu dzīves pēdējos mēnešus, diez vai šāda slava jūs spētu vilināt. Filmas sākuma kadrā kāds bērns spēlējas elegantā kapsētā, kuras pelēkās kapenes šķietami sniedzas līdz apvārsnim un atgādina pilsētu – mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēku ciešanas tiek padarītas par izklaidi liekulīgi līdzcietīgai auditorijai. Kad ārsts paziņo, ka Katrīnai atlicis dzīvot tikai pāris mēnešu, viņa tiek izvēlēta par šī šova varoni, bet tad viņa pieņem vienīgo saprātīgo lēmumu un aizbēg no uzmācīgajiem žurnālistiem, lai dotos klejojumos pa Skotijas augstieni. Taču viņai līdzi dodas Rodijs, kam acī iemontēta kamera, un Katrīnas ciešanas tiek pārraidītas uz televīzijas kompāniju. Glāzgovas industriālā ainava, kurā dominē auksti un pelēcīgi toņi, pamestības un tukšuma sajūta, nepavisam nesaskan ar Skotijas kalnainās augstienes pirmatnīgumu, kas sniedz Katrīnai iluzora patvēruma sajūtu. Tehnoloģijas ļauj ielauzties cilvēka intīmākajos pārdzīvojumos, padarot tos par publiskas izklaides objektu. Un tad iestājas morāls pagrimums, tomēr atmest cerību, ka cilvēciskais pastāv, ir tikpat muļķīgi kā atviegloti raudāt par svešām sāpēm, ja tev pašam nekas nesāp.