Kas paliek pāri no cilvēka

Pauls cēlās agri no rīta un rakstīja kā ofisā – neatraudamies līdz pat pusdienu pauzei, lai pēc pauzes turpinātu strādāt līdz vakariņām. Rakstīja visu, ko pats gribēja un ko viņam paprasīja – stāstus, rakstus, romānus, scenārijus. Neatkarīgi no apstākļiem un pašsajūtas, Pauls rakstīja daudz un apskaužami labi, un izturējās tā, it kā viņam tas neprasītu nekādas pūles. Un, iespējams, neprasīja arī.

Es satiku Paulu tikko pēc tam, kad bija izsludināta ārkārtas situācija un cilvēkiem bija teikts pašizolēties. Viņš tovakar bija uzlūdzis pie sevis tūkstoti Facebook draugu, lai ieriebtu piespiedu izolācijai. Viņš gribēja pārkāpt noteikumus, kas taisījās viņu izolēt no pasaules, kurai viņš vēl mēģināja pieķerties. Neviens neņēma ļaunā šo ekscentrisko gājienu, un neviens, protams, neatnāca.

Bija pagājis gads, kopš bija aizgājusi Andra. Kad tas notika, mēs, viss tūkstotis, kas viņus abus mīlējām un cieši sekojām viņiem internetā, bijām mēmi. Kamēr mēs vēl tikai meklējām līdzjūtīgus vārdus, viņš jau bija piecēlies un uzrakstījis bloga ierakstu – par viņu iepazīšanos, par bikluma pārvarēšanu, pievilkšanos, liktenīgām sakritībām, dzīvošanu tekstā un tīklos, un par drausmīgo sestdienas nakti, kurā viņš pazaudēja savu Eiridīki.

Mēs, protams, iedomājāmies – kā gan Orfejs dzīvos tālāk? Bet viņš atrunājās, ka nokāpšana tur pie Andras, nebūtu nekāds atrisinājums nevienam. Un viņš pamēģināja dzīvot. Ne dienu neatkāpjoties no dotā solījuma: “Kritiskajā domāšanā Andra spēja būt skarba un nežēlīga. Man no Andras tagad tā laikam pielipusi, jo viss, ko vien vēlos publiskot, ir personisks un tiešs.”

Pēc Andras nāves, mēs, kas viņu pazinām, nejauši saskrējušies uz ielas, apskāvāmies, jo bijām zaudējuši visi. Un tad runājām par Paulu – cik viņš kļuvis vājš, bet tomēr cik stiprs. Par to, cik viņš slikti vai labi turas. Un ko viņam teikt? Cik daudz vispār var pateikt ar vārdiem? Viņš turējās moži, ieradās vasarā uz visām lietišķajām sapulcēm un stāstus nodeva laikā. To, kā viņam iet vakaros, varējām paskatīties tīklos. Viņam negāja labi. Mēs bažījāmies. Tomēr Pauls likās atbrīvojies, produktīvs – tiešuma un protesta pilns, atklājot savu vājumu un kaunu, smaidot par sāpēm savu īpašo Paula smaidu – reizē sarkastisku un optimistisku.

Gribot negribot mēs par viņu zinājām ļoti daudz – gan par viņa mājdzīvniekiem, gan bērnību, gan skumjām, gan to, kur viņš braucis, ko pēta, ko ēd, ko domā, pie kā strādā, kādā krāsā ir viņa spilvendrāna un Moleskine blociņš. Mēs zinājām, cik uzmanīgi viņš spēj aprakstīt gan cilvēku, gan zvēru, gan no jūras izskalotu siekstiņu ģimeni, kas mājo starp pirmo un otro stāvu, jo mājas ir tur, kur par tevi rūpējas vai kur tu rūpējies par kādu. Viņš tās meklēja starp stāviem, bet to tur nebija.

Vakarā, kad Paulu satiku, mēs paskatījāmies klipu no Adriāno Čelentāno groteskās komēdijas “Jupidū” – par sievietēm, kas krāpj, mīlestību, kas nogalina, un dzīves farsu aizplūstošās laika upes krastā, skanot monotonai “jupidū, jupidū” dungādziesmiņai. Pēc kāda laika viņš ielika Instagramā savas bikses un aizgāja. Atstādams mums tikai savus vārdus – “patiesībā jau dzīvē itin nekas nav sīks un mazvērtīgs”.