Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bobs Dilans
Hronikas. Pirmais sējums.
Ņujorka, Londona, Toronto, Sidneja: Simon & Scbuster Paperbacks, 2004
Šķiet, līdz šim nekad neesmu lasījusi grāmatu, kuru ievadītu tik daudz prestižu ļaužu sarakstītu, cildinošu anotāciju - veselas 11 lappuses! It kā būtu jāreklamē kāds talantīgs, bet nevienam nezināms jaunulis, nevis viena no 20. gadsimta ikonām, kura savu tiesu svaiguma un krietnu pulku klausītāju saglabājusi vēl arī 21. gadsimta sākumā. Ja būtu tās izlasījusi iepriekš, diez vai gribētos vairs ķerties pie grāmatas (“Visdižākais un nozīmīgākais rakstnieks angļu valodā kopš Šekspīra,” piemēram, svinīgi paziņots vienā no cildinājumiem), taču laimīgā kārtā es tos ignorēju. Izrādās, ka Bobs Dilans patiesi spēj labi rakstīt, turklāt viņam piemīt gan asprātība, gan paškritika. Sešdesmito gadu periodu, kad viņu pasludināja par zināmas paaudzes pravieti, viņš pat izlaiž, toties daudzas lappuses veltī saviem klubu muzikanta dzīves aizsākumiem piecdesmito gadu Ņujorkā. Detalizēti Dilans raksta par to, kā pētījis Henka Viljamsa, Džonija Keša un dažu citu mūziķu metodes, kā sapratis, ka atturīgs lakonisms ir daudz iedarbīgāks par polifonisku sentimentu. Tiesa, lasītājam jābūt diezgan uzmanīgam un izglītotam amerikāņu populārās mūzikas lietās: dažs labs teikums ir tieši pārņemts no kādas balādes teksta; un tikai uzzinot to, piepeši saproti, ka Dilans taču joko!