Brian Eno "Drums Between the Bells"

Brian Eno
Drums Between the Bells
2011, Warp Records
 

Kā lasīt dzeju, ja apkārt ir tāds troksnis?

Vēl ilgi pēc rakstības un grāmatu ienākšanas cilvēku ikdienā lasīšana bija skaļš process, tad – klusībā pie sevis čukstot, kustinot lūpas un tikai pavisam vēlākā stadijā ir apgūtas iemaņas lasāmo tekstu “domāt”. Lasot dzeju, kas publicēta grāmatās, mēs joprojām saskaramies ar būtisku dilemmu – censties to “sadzirdēt”, nolasot balsī, vai uztvert kā drukātu burtu, vārdu un domu savirknējumu. Atkarībā no tā, kā mēs izvēlamies lasīt dzeju, ievērojami atšķiras tās uztvere. Padarot dzejoli par populāras mūzikas elementu, kas skan mums visapkārt veikalos, autobusos, deju zālēs un mājās, mūziķi ir drīz vien sapratuši, ka labs dziesmas teksts ne vienmēr ir labs dzejolis. Un otrādi. Mūzika, troksnis, apkārtējās skaņas var nomākt iespēju uztvert dzejas iekšējo ritmu un noskaņu. Ja gribam būt godīgi, jāatzīst arī tas, ka cita lasītu dzeju reizēm vispār nav  iespējams uztvert, jo sveša balss iemidzina, bet lasīšanas akcenti neatbilst tam, kā to būtu lasījuši mēs. Pirms sešiem gadiem Braiens Īno kādā intervijā teica: “Mūsdienās ir kļuvis pavisam viegli radīt mūziku, bet teksti ir pēdējā patiešām neatrisinātā problēma.” Saviem 70. gadu albumiem Īno mēdza izmantot nejauši radītus, pat aleatoriskus tekstus. Viņa jaunais albums ir vēl viens mēģinājums atgriezties pie īstas dzejas, ņemot to no britu dzejnieka Rika Holanda īpatnējās, grūti uztveramās un nepavisam ne dziesmu vajadzībām tapušās daiļrades. Kopdarbs (izmantojot kā papildu instrumentus arī deviņas balsis, bez Īno un Holanda pieaicināti dažādi cilvēki, sākot ar ukraiņu mākslinieci Anastasiju Afoņinu un beidzot ar CNN Tuvo Austrumu korespondentu Niku Robertsonu) ir valdzinoši skaists un pamācošs.

Līdzīgi: Brian Eno “Another Day on Earth”, 2005