Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bruno Dimons
Mazais Kenkēns, 2014
P’tit Quinquin, Bruno Dumont
Televīzijas ARTE producēts miniseriāls, kas sastāv no četrām sērijām. Noskatoties pirmo, nav skaidrs pilnīgi nekas, un nerodas vēlēšanās skatīties tālāk. Noskatoties visas četras, skaidrs ir vēl mazāk, taču rodas nepārvarama vēlēšanās skatīties šo seriālu vēlreiz. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir kulta seriāls (lai gan kulta seriāliem pienāktos garāks raidlaiks), ir jūtama pilnīgi jauna kinovaloda un acīmredzami pārkāptas daudzas iepriekšpieņemtas robežas. Tā arī nekļūst skaidrs, kas ir šī seriāla aktieri – reģiona vietējie iedzīvotāji, rūpīgi atlasīti dīvaiņi vai kādas psihiatriskās klīnikas iemītnieki. Šķiet, ka neviens no viņiem netēlo, pareizāk sakot – tas, ko viņi tēlo, ir mazāk svarīgs par to, kā viņi to dara. Seriāla detektīvstāsts ir iekārts gaisā un tā īsti līdz galam netiek atrisināts, taču tas notur uzmanību un liek sekot notikumiem – noslēpumainām slepkavībām un nomaļa Francijas piejūras ciemata iedzīvotāju savstarpējām attiecībām. Bet skaidrs arī tas, ka mūs interesē un saista pavisam kas cits. Un tie ir cilvēki – bērni, policisti, zemnieki, imigranti, vietējās baznīcas kalpotāji, talantu konkursa dalībniece, kura dzied kaut kur dzirdētu dziesmu, kas tomēr izrādās īpaši šai filmai aranžēta. Savāds, nesaprotams un skaists darbs, kuram ir vērts pievērst uzmanību.