David Bowie "The Next Day"

David Bowie
The Next Day
2013, RCA
 

Nebeidzamais stāsts

Grūti iedomāties otru tādu mūziķi, kurš nu jau 50 gadu garumā būtu kaitinājis un licis vilties saviem pielūdzējiem, regulāri mainot izskatu, stilu, ierakstot vienu pēc otra “neizdevušos albumus”, un joprojām spējis saglabāt komerciāli veiksmīgākā, novatoriskākā un muzikāli ietekmīgākā autora statusu. Veicot aptauju paziņu vidū par labāko un sliktāko Deivida Bovija albumu, jūs nekad nespēsiet uzminēt, kurš tieši pāris tiks nosaukts, – fanu mīlestības un naida izpausmēm nav pat īsti estētiskas vai vēsturiskas loģikas, viņš apbur un kaitina vienlaikus, dažkārt kāda dziesma vai albums, kas sākumā šķita tukšs vai ārišķīgs, iepatīkas tikai pēc vairākiem gadiem, cits, iznākšanas brīdī sagaidīts ar gavilēm, nonāk aizmirstībā. Lai arī uzskatu, ka šāda līmeņa mūziķim jau sen ir piedodams jebkas, ko viņš dara vai nedara, man vienmēr ir paticis tas Bovijs, kurš nebaidās sarūgtināt un pārsteigt savus klausītājus ar negaidītiem pavērsieniem. Man simpātisks ir arī viņa perfekcionisms jaunā albuma sagatavošanā – sākot ar vāciņu, kas pirmajā brīdī šķiet neiespējams savā konceptuālismā (ņemts 1977. gada albuma “Heroes” vāks, kam pārsvītrots vecais un uzlīmēts jaunais nosaukums), taču ar katru aplūkošanas reizi tas savaldzina aizvien vairāk kā vizuāli un kompozicionāli perfekts mākslas darbs, ko var dot jaunajiem dizaineriem analizēt un kopēt. Tāpat pamazām atklājas arī albuma dziesmu niansētā precizitāte – gan kopējot un attīstot savu “mierīgā un nobriedušā Bovija” tēlu, kas jaunākajai klausītāju paaudzei palicis prātā no iepriekšējā albuma, gan organiski un nepiespiesti atgriežoties dusmīgā pusaudža prātā – kā dziesmā “Love Is Lost” un “If You Can See Me”.