Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
David Gilmour
On an Island
2006, Sony Music
Prāta spēles: lēna un apdomīga pasaules uztvere
Grupas “Pink Floyd” ir veidojusies vairāku spēku ietekmē. Viens no tiem bija Rodžera Votersa saasinātais taisnīgums, kas lika viņam visnopietnākajā veidā izturēties pret mūzikas saturu. Otrs spēks bija Deivida Gilmora profesionālisms un izsmalcinātā stila izjūta, kas piešķīra grupas albumiem neatdarināmu skanējumu un kvalitāti, liekot mūziķiem ne mazāk nopietni izturēties pret darbu studijā, dažkārt pavadot tur vairāk par pusgadu. Šķiet, tieši šī nopietnība bija par iemeslu tam, ka savā solokarjerā Gilmors nav centies ierakstīt nevienu lieku albumu vai dziesmu. Ir pagājuši 18 gadi kopš iepriekšējā studijas albuma, Gilmors, kas sācis līdzināties vecam un nedaudz aizkustinātam bruņurupucim, ir valdzinājis savus klausītājus mierīgos akustiskos koncertos, kas, neskatoties uz sagaidāmām “Pink Floyd” klasisko skaņdarbu interpretācijām un klusiem, liriskiem iestarpinājumiem, iedarbības ziņā bija satriecoši emocionāli, un nu viņš sakrājis pietiekami daudz iemelsu izdot jaunu albumu. Skanīgu, domīgu, pilnu emociju un cilvēcīguma. Zīmīgi, ka albuma izdošanu pavada plašs klāsts fotogrāfiju un videoklipu, kuros redzams, kā top ieraksts, kā Gilmors izturas pret saviem kolēģiem, kora dziedātājiem, orķestra dalībniekiem. Tajā visā ir jūtama visdziļākā cieņa pret mūziku kā augstāko no mākslām. Kritiķi jau gadus divdesmit piecus gaida izdevību paziņot, ka Gilmora laiks rokmūzikā ir beidzies. Šķiet, ka viņiem nāksies vēl pagaidīt.