Dusošā Latgale

“Cik tur augšā brīnišķīgi, svēti!” – tiktāl lai būtu Blaumaņa atdzejojums, taču pēc tam vajadzētu nevis “Kā tur bezgalība mēmi mirdz!”, bet gan drīzāk “Lejā zeme dusā zilgi mirdz…”. Izrādījās, ka Ļermontova dzejoļa latviskojumā pazaudēta dusošā zeme, kas ceļinieku vedina sev līdzi aizmiršanās miegā slīgt, un bez daiļās gulētājas burvestiem nav iespējams mūsu valodā citēt klasiķus pie Ievas Lejasmeijeres fotogrāfijas “Jāņi Latgalē” (2003), kas man kļuvusi par vienu no mīļākajiem dabasskatiem latviešu mākslā.

Kad Ieva pirms divpadsmit gadiem parādīja jauno fotodarbu, tūdaļ bija skaidrs, ka glāsmaina noēnojuma izceltie lēzenu pauguru apveidi panorāmiskās ainas vidusplānā savienojas guloša cilvēka figūrā, gaismas joslu izzīmētajām muguras līnijām sabalsojoties ar tāles viļņaino reljefu līdz pat meža siluetam pie apvāršņa. Viena no Ievas tāgada jāņumātēm Aiga Dzalbe precizē, ka tā vieta atrodas Krāslavas novada Kombuļu pagastā, netālu no Sauleskalna un Drīdža. Drīz vien no katra sava mitekļa rakursa varēju kavēties pie Ievas fotogrāfijas, un nākamajā pavasarī tā kalpoja par rīku zīmīgā blēdībā.

Latvijas likumdošana bija piespiedusi simtiem skolotāju kļūt par pedagoģijas studentiem, un manas mammas piedzīvojumi augstskolā dažreiz prasīja draugu iesaistīšanos. Kad vizuālās mākslas mācību metodikā vajadzēja panākt, lai audzēknis izpēta kāda vecmeistara darbu un tā ierosmē rada jaunu kompozīciju, vienojāmies uzdot Latgales ainavu par Džordžones “Dusošās Veneras” interpretāciju. Mamma uzrakstīja, ka eksperimenta dalībniece strādā par sekretāri un interesējas par mākslu, noklusējot viņas izglītību, pieredzi kultūras žurnālistikā un, protams, patieso fotogrāfijas tapšanas laiku. Tas neatbilstu mērķim, “saskatot harmonijas principus Džordžones darbā, ieraudzīt tos apkārtējā pasaulē” un “attēlot gleznā izjustās noskaņas”. Ieva atbildēja uz jautājumiem par “Dusošo Veneru”, un norises ačgārnība teiktajam netraucēja atklāt redzējumu, kas izpaudās arī viņas ainavā. Gleznas sajūta esot katram pazīstama – “vai nu tādā pavasara, vai arī rudens dienā, kad viss smaržo – zāle un ūdens, un gaiss – un var tā saritināties un pagulēt zālē, un tad ir vienalga, vai rāpo zirnekļi vai ne”. Vēl šī gaisotne jautusies izstādē “Savvaļas fotogrāfi” (2003) skatāmajos Normunda Brasliņa darbos, kur eksponēta viņa sievas mugura. Svarīgs tagad šķiet Ievas atzinums, ka “Leonīda Āriņa bildīte, kur ar tušu novilkta viena horizontāla līnija”, viņā raisot daudz ko no Džordžones Veneras miera un saskaņas, jo arī Kombuļu pauguraines panorāmā darbojas visu izsakošs lineārs elements – mīkstās vakargaismas svītras, kas fotografēšanas mirklī uzbur stāstu, lai drīz pēc tam nodzistu.

Pašmāju feminisma apņēmīgā kariatīde Jana Kukaine mūsu trijotnes projektu varētu aplūkot kā piemēru tam, ka heteroseksuāliem vīriešiem paredzētu attēlu kultūras dēļ sievietēs “attīstās pārspīlēts narcisms” un savu ķermeni viņas “sāk uzlūkot it kā no malas, vīrieša acīm”. Mēs ar mammu piekritām Ievai, ka Džordžones Venera “sapņo par kaut ko patīkamu”, turpretī amerikāniete Naneta Salomona 1996. gadā apgalvoja, ka šajā gleznā izpaužas vīriešu kopienu vienojošā likumīgās lūrēšanas tradīcija un maskulīnais īpašnieciskums. Tomēr “Jāņi Latgalē” nederēs paraugprāvai pret sievietes ķermeņa poēzijas mītu. Jau pasen izrādījās, ka heteroseksuāli Ādama dēli tajos pašos pauguros, pretēji mūsu gaidām, saskata nevis Veneru, bet Apollonu. Mūsu sieviete guļ ar galvgali uz kreiso pusi – kā Džordžonem, bet viņu vīrietis – uz labo. Izteiksmīgāko pakalnu pāris reizē ir viņas dibena pusītes un viņa pleci. Tātad šajā ainavā katrs pats vēlētos pagulēt – tā, lai, atkal atceroties Ļermontovu un Blaumani, “klusām atelpotu krūts”: “Lai es atdusētu, dzirdot lēnu/ Dziesmu, kas par mīlestību skan,/ Un lai maigu, mūžam zaļu ēnu/ Ozols žužinādams dotu man.”