Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džeimss Džoiss
Uliss
Parīze: Shakespeare and Company, 1922
Atzīmējot “Ulisa” latviskotāja Dzintara Soduma veikuma atkārtotu izdevumu Liepnieka un Rītupa apgādā, kā arī viņa jubileju, latviešu prese šo to pastāsta arī par un ap pašu romānu un Džeimsu Džoisu. Tomēr netaisni, ka netiek pieminēta Silvija Bīča, uzņēmīgā Parīzes amerikāniete, slavenās grāmatnīcas Shakespeare and Co īpašniece, kurai pateicoties slavenais romāns varēja iznākt grāmatā. Izdevējs, kura reputāciju veido viņa izdoto darbu “portfelis”, ir gandrīz tikpat svarīgs kā autors, taču tie pie mums tiek pieminēti vēl retāk nekā tulkotāji (izņemot, protams, skandālus). Man nav Bīčas izdotā “Ulisa” – tas iznāca tikai 100 eksemplāros, un gandrīz visi tie glabājās privātās bibliotēkās, līdz pirms trijiem gadiem kādā seno grāmatu izsolē Anglijā piepeši uzpeldēja viens no pazudušajiem četriem eksemplāriem un tika pārdots par rekordsummu – 275 tūkstošiem mārciņu. Man ir tikai Random House 1986. gada slavenais izdevums, kurā it kā “izlabots 5000 interpunkcijas kļūdu, atjaunoti pazuduši vārdi un pat veseli teikumi”. Taču tagad par daudz labāku un Džoisa iecerei atbilstošāku tiek uzskatīts 1960. gada Bodley Head izdevums. Visbeidzot apkārt klīst arī kļūdainā, bet skaisti gaišzilā 1922. gada pirmizdevuma pārspiedumi, jo šogad notecēja tā autortiesības. Nu arī latviešiem ir trīs Džoisa – nē, piedodiet, Dzintara Soduma “Ulisa” – izdevumi. Nu atliek vienīgi gaidīt, kad sāksies polemika par tekstu, tā autentiskumu, tulkošanas un rediģēšanas principiem.