Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džems Koens
Muzeja darba laiks, 2012
Museum Hours, Jem Cohen
“Esmu izbaudījis dzīves skaļumu, bet nu pienācis laiks klusumam,” saka Vīnes mākslas muzeja uzraugs, kura mīļākais gleznotājs ir Brēgels, un ceļojums gleznās viņam sagādā neizsakāmu baudu. Gleznas dziļums nav izmērāms, tāpat kā nav izskaidrojamas savādas satikšanās. Kad Vīnē ierodas kāda sieviete no Kanādas, lai apraudzītu sen nesatikto māsīcu, kura guļ komā, kanādiete un vīnietis aizvien vairāk satuvinās – ikdienišķas sarunas, sarunas par mākslu, mūziku bieži skan tikai aizkadrā, bet kadrā ir Vīne ziemā, nemājīga, sveša; muzeja interjera brūnganie, siltie toņi kontrastē ar zilgani blāvajām Vīnes ielas krāsām. Vērojot kādu gleznu, jauna sieviete nevilšus atdarina roku kustības, kas fiksētas uz audekla, un tad pēkšņi visus apmeklētājus redzam kailus. Skatoties gleznā, kļūstam par to, ko tajā redzam, māksla (piedodiet par banalitāti) atkailina. Putns, kas sēž uz kaila koka zara, neko nenozīmētu, ja tas neatsauktu atmiņā Brēgela gleznu, bet skulpturālie namu tēli dveš izmisumu, ka tikai akmenī cirsts cilvēka tēls var cerēt uz nemirstību. Radīt mākslas darbu ir tikpat vientuļš process kā to vērot.
Sieviete komā saplūst ar mākslas darbu tēliem, kas pastāvīgi atplaiksna filmā, viņas atmirušās emocijas ir ciešanu apogeja, ar ko samierināties iespējams, ja balansēšanu starp esību un nebūtību uztveram kā pārtapšanu par atmiņu tēlu, nevis lēnu ieslīgšanu nāvē.