Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džerārds Manlijs Hopkinss
Dzejas un prozas izlase
Londona: The Folio Society, 2012
Šogad septiņdesmito dzimšanas dienu svinēs Uldis Bērziņš – viens no varenākajiem dzejniekiem, kas jebkad rakstījuši latviešu mēlē. Viņa sparīgā dzīvošanās pa valodu, tās izgaršošana un pārmīcīšana (pārmācīšana?) jaunos, svešādos, tomēr pirmatnīgi pazīstamos veidolos viņu padara grūti pārceļamu citā valodā – īpaši tādā, kas tālu no mūsējās. Gluži tāpat ir ar dzejnieku, kurš, līdzīgi Bērziņam, savā dzejā nemitīgi runājās ar Dievu, bet visādā citādā ziņā bija viņa pretmets. Džerārds Manlijs Hopkinss piedzima tieši 100 gadus pirms Bērziņa, bija miesās visai nepadevies – īsiņš un vārgs (nomira ar tīfu 44 gadu vecumā), kā arī ļoti kautrīgs (kādā vēstulē neilgi pirms nāves viņš atzīstas, ka tā arī neesot redzējis kailu sievieti). Toties dzejā, kura viņa dzīves laikā netika publicēta, viņš ir stingri ritmisks, robusti skanīgs – varētu teikt, vīrišķīgi daiļš. Un pie viena vēl arī savāds, daudziem nesaprotams, sarežģīts. Viņam šķiet svešas daža laba priekšteča slaikās grieķu vāzes un narcišu pļavas. Viņa sarunas ar Dievu ir mokošas, tumšas un skarbas – valodas viela tām nāk no seniem anglosakšu un velsiešu slāņiem, no dialektiem, no izmisuma un šaubām. Taču dzejnieks, kurš rakstīja: “Es mostos tumsas, nevis dienas svīdā,” pirms nāves esot izdvesis: “Es esmu tik laimīgs, es esmu tik laimīgs. Es mīlēju savu dzīvi.”