Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džims Džārmušs
Izdzīvo tikai mīlētāji, 2013
Only Lovers Left Alive, Jim Jarmusch
Filmas sākuma kadrs atgādina zvaigžņotas debesis, tad gaismas punkti pārtop par melnu vinila plati ar mirdzošām gropītēm, no kuras skan Vandas Džeksones dziesma “Funnel of Love”. Rotējošo kadru ar gulošo Ievu nomaina kadrs ar Ādamu, viņa ir Tanžerā, viņš – tūkstošiem kilometru tālajā Detroitā, bet abi ir vampīri, mīl mūziku un viens otru jau simtiem gadu. Domīgais filmas ritms ir tikpat hipnotisks kā mūzika, kas dažkārt šķiet būtiskāka par attēlu, – ne velti Ādams līdzinās ģitāristam Džekam Vaitam. Džārmuša filma ir vizuāla un intelektuāla spēle, par ko liecina abu personāžu vārdi. Viņu draugs Mārlovs, pēc izskata manāmi vecāks, savu vārdu aizguvis no angļu dramaturga Kristofera Mārlova, kurš tiek uzskatīts par Šekspīra iedvesmotāju. Abi dzimuši vienā gadā, taču Mārlovs jau 29 gadu vecumā mīklainos apstākļos mira, bet tā pa īstam nav miris ne viens, ne otrs dižgars, viņu radītos tekstus laiks nespēj nogalināt. Mārlovs ir sarakstījis lugu “Doktors Fausts”, tāds pats vārds ir kādam ārstam. Filmā figurē gan doktors Vatsons, gan Streindžlavs (Kubrika filmas personāžs), bet, kad Mārlovs mirst, viņš citē “Hamleta” monologa sākuma rindas: “Kāds meistardarbs ir cilvēks...” Ādams viņam atbild ar frāzi no tā paša autora: “Pīšļu kvintesence…”
Mūžīga dzīve biedē vairāk nekā nāves tuvums. Lai par to nedomātu, atliek vienkārši skatīties filmu un nepūlēties izmisīgi atšifrēt kaut kādu slēptu vēstījumu, kura tajā reizēm nemaz nav.