Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Būrmans
Tiešā tēmējumā, 1967
Point Blank, John Boorman
Ja filmu „Tiešā tēmējumā” uztveram tikai kā krimināldrāmu, viss ir vienkārši – Lī Mārvina tēlotais noziedznieks, cilvēks ar bezkaislīgu un nemainīgas izteiksmes seju, pēc brīnumainas izglābšanas pēc viņa nošaušanas mēģinājuma Alkatrasas cietumā nolēmis atgūt savu daļu nolaupītās naudas. Lai to izdarītu, vajadzīga Džeimsa Bonda cienīga neatlaidība, izdoma un precizitāte. Ja atsvešināmies no filmas stāsta, tātad arī tās žanra, viss kļūst daudz sarežģītāk. Pagātnes notikumu uzplaiksnījumi, līdzīgu epizožu un kadru atkārtojumi, kad viena un tā pati frāze izskan dažādās situācijās, vēsta par atmiņas neuzticamību un mānīgumu. Viss, ko atceramies, varbūt ir tikai mūsu maldīgās iedomas, jo reizēm pagātnē piedzīvotais pārtop par stāstu, tātad par iztēles konstrukciju, nevis fakta atspoguļojumu. Piemēram, Mārvina personāža romantiskā pelde okeānā ar savu iemīļoto sievieti ir tik īsa un šķietami tik nenozīmīga, ka atgādina ainu, ko viņš pūlas izdzēst no savas atmiņas. Bet, kā jau kriminālstāstā, uzticēties nedrīkst nevienam, tādēļ triumfē bezcerība un neziņa, galējas nošķirtības un vientulības sajūta, kuru savā dzīvē neizjūt tikai tie laimīgie, kas nezina, ko nozīmē ciešanas.