Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Frankenhaimers
Kļūt par citu, 1966
Seconds, John Frankenheimer
Viktors Šklovskis apgalvo, ka ieradums aprij darbu, apģērbu, mēbeles, sievu un bailes no kara, līdz ar to cilvēka dzīve aizrit neapzināti, it kā tās nemaz nebūtu bijis.
Kad atmiņas aizstāj jaunus pārdzīvojumusun sievas skūpsts kļuvis par bezkaislīgu rituālu, tad ir iestājies vecums, nākotnes nav un jaunības cerības aizstājusi izkropļotu kaislību atblāzma – tieši šādas izjūtas pārņēmušas Frankenhaimera filmas pusmūža galveno varoni Arturu. Kad viņš guļamistabā stāv, apskāvis sievu, telpa liekas tik izstiepta un zemiem griestiem, ka gluži vai nospiež viņu kā smacējošā ikdiena. Lai cik veiksmīga ir Artura dzīve materiālā ziņā, klaustrofobiskā sajūta, ka viņš ir ikdienas gūsteknis, nav panesama. Viss jau ir bijis, viss ir beidzies, bet Arturs nespēj ne aiziet no šādas dzīves, ne turpināt tajā eksistēt. Satikšanās ar savu draugu, kuru viņš uzskatījis par sen mirušu, viņam paver iespējas visu mainīt. Agrākais Arturs šķietami mirst, viņš atgūst jaunību, bet šīs fantastiskās pārvērtības nepadara viņu laimīgāku, viņš tā arī nespēj atgūt kontroli pār dzīvi.
Kļūt vecam ir pazemojoši, bet tikai tad, ja sākam neuzvaramu cīņu ar grumbām un apātiju. Daudz saprātīgāk ir izlikties, ka noveco visi citi, izņemot mūs.