Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Springhols
Dekolonizācija kopš 1945
Eiropas koloniālo impēriju sabrukums
Palgrave, 2001
Šī grāmata man kaut kā asociējas ar prezidenta Zatlera runu 18. novembra svinīgajā koncertā - kur viņš, atceroties spraudziņas, pa kurām pie 50.-60. gados dzimušajiem iesūcās Latvijas valsts, pieminēja pastmarkas, uz kurām bija rakstīts “Latvija”. Arī interese par “aizjūras teritorijām” man nāk no tā paša pastmarku albuma, ko uz bērnu sanatoriju bija paņēmis līdzi kāds cits trešklasnieks, sirds reimatisma slimnieks. Lai gan es markas nekrāju, man grūti nācās novaldīt nagus un nenočiept Jaungvinejas marciņu ar Anglijas karalieni, tās magnētisms bija gandrīz nepārvarams. Līdzīgi bija arī ar nupat kādā Lundas grāmatnīcā pamanīto īru profesora grāmatu: es gribēju ar hronoloģiju un kartēm rokā sistematizēt savus haotiskos un romantizētos priekšstatus par pasauli, izmeklēt Eiropu, kura pašlaik kā vecs, rētains maitasgabals cieš no jaunībā iegūtajām kaitēm, un atvēsināt savu attieksmi pret valstiskuma neapstrīdamību. Jocīgi, protams, ka šajā koloniālo izmaiņu ainā, kuras atskaites punkts ir 1945. gads, neatspoguļojas Krievija un Padomju Savienība, toties ir vērts padomāt par Kēnigsbergas nākotni.