Es no PSRS

Līdz šī gada sākumam es neko nezināju par fotogrāfu Juri Poišu – bikli smaidošo flaneur, kurš klaiņojis pa 60. un 70. gadu Rīgu, norīkots Cīņas vai Sovetskaja Molodež uzdevumos, uzņēmis attēlus ar nevainojamu kompozīciju, veiksmīgu gaismu, izteiktu kontrastu, biezu, franču romantiķu cienīgu chiaroscuro un smalki melanholisku distanci no sociālās realitātes, ko viņam uzdots dokumentēt. Taču kādā nomāktības pavadītā dienā manā redzeslokā nonāca šis Poiša “izredzētais” kadrs. Fotogrāfija no iestādes, kurā toreiz sanitārās drošības apsvērumu dēļ netika ielaisti ne jaundzimušo tēvi, ne citi radinieki.

Mūsu priekšstatos par padomju dzemdībām parasti ir tikai tehniski medicīniski attēli, slimnīcas aparatūra un akurāti kā kukuļi satīti zīdaiņi, kurus lielos ratos ved uz barošanu, bet praktiski nav nekāda cita “skata no malas” uz dzimšanas procesu. Man ir tikai mātes un citu viņas paaudzes sieviešu šaušalīgie stāsti par neapturamu asiņošanu, ar jodu piededzinātu nabassaiti, šausmīgu kliegšanu, stangām un pazemojošu attieksmi no personāla puses, kas līdz ar padomju medicīnas iestāžu fotogrāfijām uzbur prātā grotesku ainu ikreiz, kad iedomājos par savu izcelšanos. “Mūsu dēls piedzima 1984. gadā slimnīcā, kur smirdēja pēc izkārnījumiem, urīna un vecām asinīm. Rīgas Pirmā slimnīca, kas dibināta 1803. gadā, vairāk atgādināja cietumu, no kura nevarēju vien sagaidīt, kad izkļūšu,” kā atmiņu stāstā par Rīgu rakstīja Rita Laima.¹

Rakursa, kurā māti un bērnu saista pulsējoša nabassaite un kurā bez viņas mazuli pasaulē ieinteresēti sagaida vēl kāds cits, visbiežāk nav arī pašai dzemdētājai. Taču šajā ainā norises dzemdību palātā raksturo sapratne un sadarbība. Visi personāži nostājušies ideālajās viņu lomu raksturojošajās pozīcijās: tur redzama mātes nogurusī, bet starojošā seja, uzticama vecmāte stingrā tvērienā tur brangu, sabozušos zīdaini, kuram jau piemīt savi unikāli vaibsti, fiksēta ārsta zibenīgā reakcija un ieinteresēti pieliektā galva. Pat fonā gulošā pasīvā dzemdētāja, kas kompozīcijā kalpo vienīgi kā kadru balansējošs gaišs laukums, šķietami liecina, ka mīts par slimnīcas “konveijeru” ir pārspīlēts un neatceļ prieku par katra bērna ierašanos pasaulē. Šis kadrs varētu būt izgriezts no kādas līksmas franču piedzīvojumu filmas ar visu tai piemītošo buržuāzisko art de vivre, kam Padomju Savienība nav klāt stāvējusi.

Ļoti iespējams, ka šis kadrs iestudēts kā daļa no kampaņas, ar kuras palīdzību 70. gados centās mazināt grūtnieču bailes no dzemdību iestādēm, un parādīt, ka aprīkojums pie mums ir moderns, personāls atsaucīgs un “nekādas sāpju agonijas nav”. Tomēr Poišs visam klāt izvēlējies palātā uzstādīt visspilgtāko prožektoru, lai ar kinematogrāfisku kontrastu karaliski iemūžinātu cilvēka rašanos un mums, kas nācām pasaulē padomju režīma norieta gados, atstātu atmiņas par mūsu dzimšanu no skata punkta, no kura neesam ieraduši par to domāt.

Poišs labi zināja, ka attēls nekad netiks publicēts padomju presē. Kā vēlāk man privātā sarunā pastāstīja Poiša laikabiedrs Gunārs Binde: “Attēls ar tik fizioloģisku skatu tajā laikā nebūtu drukāts presē ne ar kādiem nosacījumiem – tas tiktu uzskatīts par neestētisku un pat nehumānu, bet vēl agrākos gados par šādu kadru pret fotogrāfu būtu iespējamas represijas.” Tomēr šis kadrs – līdzīgi kā tajā redzamais bērniņš – šķiet gribēts.

Fotogrāfija uzņemta manā dzimšanas gadā, tajā pašā mēnesī un varbūt pat nedēļā, kad padomju dzemdību nama kombinātā nācu pasaulē es. Īsi pirms diskrētais un mazliet avantūristiskais preses fotogrāfs Poišs aizgāja no dzīves.

Santa Remere