Gripas pasaulē vairs nav

Kad Virdžīnija Vulfa 1925. gadā novieto Deloveja kundzi uz Bonda ielas un, fonā skanot Bigbenam, liek viņai doties uz Malberijas puķu veikalu, Klarisa Deloveja ir 51 gadu veca. Pašai Vulfai romāna izdošanas brīdī ir 43. Klarisa Deloveja – “maza un slaida kā pupu kārts” – nupat ir pārslimojusi gripu un slimības laikā nosirmojusi. Londona Klarisai aiz muguras arī ir slimojusi – ir beidzies Pirmais pasaules karš –, tomēr par spīti visam beidzot pienācis jūnijs, un karalis un karaliene atkal uzturas pilī.

Ir daudz dažādu iemeslu, kādēļ kāds joprojām lasa un pārlasa 20. gadsimta modernistus. Viens no tādiem (manējiem) ir Deloveja kundze. Viņas vērīgums, viņas nervozitāte (ak kungs, pie durvīm zvana!), viņas sajūta, ka viņa ir “neredzama, nesaskatāma”, bet pats galvenais – viņas pārvietošanās laikā, jo ar katru lasīšanas reizi Deloveja kundze kļūst arvien jaunāka un nonāk man arvien tuvāk.

Vecums taču kaut ko ar cilvēkiem izdara. Vecums nav samiernieciska substance, kas nogludinās visus vīru un sievu kašķus pasaulē, kurā arvien biežāk nākas saskarties ar pamācošu un labu vēlošu atgādinājumu: “Ja vien jūs pašas gribētu, viss sen jau būtu kārtībā. Ja vien jūs neiestrēgtu neauglīgajā, vienkāršotajā “sieviete/vīrietis” pasaulskatījumā, bet skatītos plašāk, vispārcilvēciskāk...” Tomēr aiz šīs vispārcilvēciskuma vīd tas pats vecais zīmējums: tu, protams, vari rauties dzīvot publisku profesionāles dzīvi, bet atlaides mājas dzīves frontē neviens tev, Deloveja kundze, nedos.

Šo farsu “viss ir tavās pašas rokās”, “izej no mājas un kļūsti par jebko” Katrīna Gaile savās gleznās ir pārdzīvojusi un veiksmīgi aizmetusi. Viņa ir viena no retajām māksliniecēm, kas pievērsušās ne tam pašam populārākajam tēlam mūsdienu latviešu mākslā – novecojošai sievietei. Katrīna to dara bez mazākās patosa pieskaņas. Viņa neglezno “stiprās” sievietes, kas visu paveikušas, pabarojušas ģimeni un vēl, paskat tik, brīvbrīdī uz soliņa piesēdušas pamēļot. Gluži otrādi, nereti Katrīnas varones ir apmaldījušās ainavā, ar maisiņu vai sunīti saitē pie rokas, un reizēm liekas, ka suns vienīgais saprot, kas patlaban darāms.

Vīrietis, ar kuru Deloveja kundze romānā neapprecējās, viņu nemitīgi aizvainoja, piedošanu, mīlēja. Mīlēja un nemitējās sev iegalvot, ka viņa ir sentimentāla, taisna kā bulta un stīva, ka viņa ir “ideālā namamāte”, ka biklums tūlīt vērtīsies vecmodīgumā un ka viņa ir – kāds pārsteigums! – patiešām novecojusi. Turpat blakus viņš atzīst, ka “rūgtuma viņā nebija”, ka “viņa mīlēja dzīvi”. Arī pati Deloveja kundze uzskatīja sevi par sentimentālu. Un kā gan viņa varēja būt domājusi citādi?

Katrīnas gleznā sačukstas divas večiņas sīkpuķainos katūna halātos, ar sprādzēm uzspraustiem, sirmiem matiem, tik tikko saskatāmas uz raiba fona. Viņas varētu viena otrai čukstēt kaut ko par saviem vīriem (par ko gan citu, protams), gādīgi pavelkot uz zoba, maigi. Bet varbūt viņas ir māsas. Varbūt – kaimiņienes. Varbūt tas vispār ir pansionāta dārzs. Bet kāpēc viņas uzjautrinās? Viņām taču nevarētu būt nekāda īsta dzīve. Tomēr viņas tur sēž, tātad dzīve ir, visticamāk – tāda diezgan sentimentāla. Arī saviem bērniem viņas vairs nav akūti nepieciešamas. Viņas ir vecas. Viņas ir sievietes. Pēc apģērba spriežot – nabadzīgas. Trīs mīnusi, kas ļoti sarežģī vispārcilvēcisku skatu uz dzīvi un šo gleznu.

Tomēr gleznā ir kāds “teikums, kas nebija pateikts, bet kaut kas jau bija noticis” – man liekas, te ir uzgleznota austrumeiropiešu Deloveja kundze, nokāpusi no mūžīgo viesību kāpņu gala, apaļa, priecīga un beidzot kopā ar Saliju Setoni, un gripas vairs pasaulē nav, un viņai pat prātā neienāk, ka kāds uz viņām skatās.