Novākt visus

Nav noslēpums: lēmumus, kuri darbi tiks iepirkti, kuri uz noteiktu laiku apskatāmi muzeja ekspozīcijā, kuri glabāti fondos bez mazākās iespējas tos apskatīt, piemēram, mākslas studentam, visbiežāk pieņem aiz slēgtām durvīm šaurā ekspertu lokā. Izvēlēties un savu izvēli pamatot ir viņu ikdienas darbs. Vai mēs šo sarežģīto procesu vienkāršojot sauktu par cenzūru? Protams, ne.

Tomēr, kad šo pašu darbību, tikai apgrieztā virzienā veica kāda māksliniece, tā nekavējoties ti- ka nodēvēta tieši par cenzūru. 2018. gada 29. janvārī no Mančestras Mākslas galerijas pastāvīgās ekspozīcijas tika izņemts prerafaelīta Džona Voterhausa “Hils un nimfas” (John William Waterhouse, Hylas and the Nymphs) – 1896. gada gleznojums ar Hērakla mīļoto, daiļu jaunekli, kas, meklēdams mežā ūdeni, apmaldās. Nogurušu un apjukušu, viņu savaldzina un ūdensrozēm aizaugušā dīķītī ievilina septiņas nāriņas. Notikumi ap Voterhausa gleznojumu īsi uzplaiksnīja arī Latvijas mākslas vidē – dažos Facebook ierakstos. To kopējā iezīme bija “feministes beidzot zaudējušas sajēgu”. Ne ar vārdu netika minēts, ka Voterhausa gleznas izņemšana no pastāvīgās ekspozīcijas bija mākslas darbs – britu mākslinieces Sonjas Boisas akcija performance, kuru viņa dokumentēja filmējot un kurā iesaistījās plašs viņas uzaicināto dalībnieku loks, sākot ar kolēģiem māksliniekiem un beidzot ar galerijas darbiniekiem. Tāpat nekas netika minēts par gleznas fiziskās prombūtnes radīto tukšo sienu, kas pārvērtās savdabīgā ziņojumu dēlī – skatītāji tika aicināti uz post-it lapiņām atstāt savas ziņas un vērtējumu par “šo visu” –, un pavisam bez uzmanības tika atstāts fakts, ka glezna savu vietu pastāvīgajā ekspozīcijā pameta tikai uz septiņām dienām. Kur nu vēl tas, ka Sonja Boisa ir profesore mākslas augstskolās, vēlēta akadēmiķe Britu karaliskajā akadēmijā un jau gadiem ilgi savā mākslā nodarbojas ar mākslas pieejamības un cenzēšanas problēmām: tie visi ir nesvarīgi sīkumi brīdī, kad Facebook asajā un īsajā izteiksmē mums jāizsakās par cenzūru.

2019. gada martā ārēji līdzīgs skandāls noritēja Varšavā. No Nacionālā muzeja pastāvīgās ekspozīcijas tika aizvākti feminisma klasiķu Natālijas LL un Katažinas Koziras darbi. Muzeja direktors, noliedzot spiedienu no kultūras ministra puses, taisnojās, ka Natālijas LL 1974. gada banāndarbs varot nelabvēlīgi ietekmēt nenobriedušus prātus. Viņš piesauca satrauktas mammas un bērnu traumatisku pieredzi – tieši tādas vēstules muzejs turpinot saņemt saistībā ar šo mākslu. Nekavējoties izcēlās protesti, piketētāji pie Nacionālā muzeja ēda banānus un ar banānselfijiem pārplūdināja sociālos tīklus. Darbi ekspozīcijā tika atjaunoti, muzejs publicēja šo prieka vēsti ar tādu kā izbrīnu par “mākslu, kas mūsdienās vēl spējot izraisīt tik intensīvas emocijas”. Tiesa gan, augšāmcelšanās ietvēra kādu būtisku niansi: tā notika noteiktā laika posmā – no marta līdz maijam. Maijā 20. un 21. gadsimta poļu laikmetīgās mākslas zāles tika slēgtas visas ekspozīcijas nomaiņai. Uz šo brīdi banānēdāja ir laimīgi atgriezusies muzeja krātuvē un nevienu prātu vairs nespēj mulsināt – atšķirībā no nāriņām Mančestrā.

Nav ne mazāko šaubu par faktu, uz kuru šai pašā slejā jūnijā norādīja mākslas kritiķis Vilnis Vējš: jaunais puritānisms patiešām ir ceļā. Tas nekavēsies ne mirkli un, ja vien būs izdevīgi, novāks no sava ceļa visu traucējošo, arī feministu darbus, liekot mākslas vērotāju prātos uzburt iztēles ainas ar mūsdienu pāvestiem un imperatoriem, kas, uzvarējuši godīgās vēlēšanās un aizvilinājuši savus sekotājus līdz kārtējam ķeceru ciematam (aiz kura vīd nākamais un tālāk – vēl nākamais), uz jautājumu “bet ko tad ar tiem ķeceriem tagad iesākt?” līksmi atbildēs: “Novāksim visus, gan Dievs pazīs savējos!”

^{Rasa Jansone}