Oda alpu kreimulei

Ieejot ar foliju iztapsētajā Lindas Boļšakovas instalācijas “Staburadze Corallia” labirintā, man atmiņā uzplaiksnī Austrumu slimnīcas pagraba koridori. Atceros zaļo gaismu, sudraboti izolētās caurules, iespējams, klāt piedomātu slāpējošu skaņu – kā nolaižoties uz zemākā klāja, kur rentgena un sonogrāfijas kabinetos ļauts ielūkoties dzīvības noslēpumā. Atceros saglabāšanas nodaļu, ķermeņa spazmas, tumsu, it kā noģērētu trauslumu un dakteri sakām, ka izredžu maz. Palātas biedreni, kura naktī sāpēs dzemdēja nedzīvu bērnu – jau piekto reizi –, un otru, kam palīdzēju tulkot līgumu par “tīrīšanu”. Atceros, ka bērnībā tantei viesistabā uz galda stāvēja inkubators, kurā viņa audzēja cālīšus. Tas atradās zem lampas, tieši blakus meitas portretam: viņa bija mirusi no nelegāla aborta. Atceros miniatūras zīdaiņu skulptūriņas pie makdonalda, ar kurām emocionāli šantažēt sievietes. Un to, kā karstā vasarā bez kartes bridām gar Daugavas krastu, aptuveni nojauzdami, ka ejam pāri Staburagam: vai tas mums ir zem kājām tagad? Atceros Marču un Janci mēģinām saķert slideno vēdzeli un citus stāstus, kuri kļūst par pieminekļiem kaut kam, kas bija vai varbūt arī nebija un kā vairs nav.

Izstāde “Dekoloniālās ekoloģijas” Rīgas mākslas telpā pievēršas individuālajai un kultūras ķermeņa atmiņai – tam, kā atmiņa var izzust, zaudējot savu biotopu, vai arī turpināties, pārtopot citās būtnēs un formās, un tam, kā atmiņu iespējams saglabāt. Lindas Boļšakovas folijas labirinta vidū uz statīva izlikts niecīgs maketiņš, kurā atveidots Latvijas izcelsmes kukaiņēdājs augs – alpu kreimule. To, kas bija šeit augusi kopš pēdējā ledus laikmeta, iznīcināja, kad 1965. gadā, būvējot Pļaviņu HES, applūdināja Staburaga ziemeļu nogāzi – tās pēdējo dabisko atradni. Pagājušā gada vasarā nirēju komanda nolaidās Daugavas ūdeņos pie Staburaga klints un atklāja tur alpu kreimules simbiontu – organismu, kurš, savienojoties ar saldūdens dinofītaļģi un kaļķakmens iezi, pielāgojies dzīvei ūdenī un izdzīvojis jaunā formā. Kaut katram no mums būtu vismaz viens tāds draugs.

Māksliniece Linda Boļšakova strādā ar dažādiem medijiem, lielākoties performances un instalācijas formā, ar kuru palīdzību pēta cilvēku un augu semantiku. Viņa meklē lietu un radību savstarpējo saikni, iedvesmojoties no dabā sastopamajām radošajām sadarbībām un radikālās evolūcijas teorētiķes Linnas Mārgulisas svešinieku tuvības jēdziena: tās ir attiecības, piemēram, starp bišu tēviņu un ziedu, ko viņš redz kā mātītes dzimumorgānu. Es skatos izstādē uz sīko, lipīgiem dziedzermatiņiem noklāto augu ar ļoti zemo izdzīvotspēju un sajūtu milzīgu optimismu. Galu galā, jau Aristotelis teicis, ka cilvēka dabai piemīt atdarināšanas tieksmes un, ieraugot gleznu, cilvēks sajūt prieku kaut vai tikai tāpēc, ka var no tās ko mācīties un secināt.

Es atceros Daci Rukšāni tviterī vaicājam, kas ar viņu notiks pēc tam, kad viņa nomirs. Atceros Ņujorkas horeogrāfi Feju Driskolu mūsu acu priekšā ļaujamies dziļi cilvēciskām mīlestības un zaudējuma sajūtu galējībām – beram smiltis caur sauju un rādām, kā sairs mūsu aknas, kā āda iegūs hameleona zaļgano nokrāsu un miljoniem mušiņu atradīs mājas mūsu pūžņojošajos audos. Atceros lasījusi, ka iegurņa sāpju gadījumā liela loma esot sievietes intuīcijai un sadarbībai ar ginekologu, bet ka termodinamiskā izteiksmē nekas nezūdot un nerodoties no jauna. Es atceros nakti, kad pēc progesterona “zirga devas” jutos kā izbetonēta no iekšpuses – nekas no manis vairs nepilēja, gravitācija bija beigusies, un es pastiepu pirkstu pretī vēderam tajā vietā, kur manī varētu būt bērns, un teicu: lūdzu, pieķeries, mazais ķiņķēziņ, paliec manī, un es varēšu būt tava mamma. “Dažreiz arī no tumšām zemūdens vietām izaug kas jauns.”¹