Pazīsti pats sevi

Tekstgrupas Orbīta instalācija “Like thronging beasts” festivālā Survival Kit 10.0 Rīgas Cirka ēkā.

Koncerti un teātra izrādes vienmēr ir laimes spēle. Es runāju nevis par pašu koncertu vai izrādi, bet gan par to cilvēku pulciņu, starp kuriem uz pāris stundām jāatrodas. Interesanti, ka cauri gadiem mēdz izdzīvot nevis atmiņas par solistu vai aktieru meistarību, bet gan par to, kā uzvedušies netālu sēdošie klausītāji un skatītāji. Man, piemēram, nav nekādu atmiņu no koncerta Doma baznīcā drēgnā novembra vakarā pirms gadiem pieciem, bet ļoti dzīvi vēl joprojām sajūtu vibrācijas, kas nāca no mana blakussēdētāja. Milzīgā baznīcas telpa nav piekurināma, tādēļ skatītāji sēdēja virsdrēbēs un ietinušies šallēs. Laikam koncerts bija pieprasīts, jo man vajadzēja sēdēt pavisam tuvu kādam vīram jaunā un stingrā ādas jakā. Tā čaukstēja pie katra viņa elpas vilciena un kustības. Mani apņēma nevis ērģeļu skaņa, bet gan pārauguša, veca koka ēna, kas, vējam pūšot, gurkstēja, čirkstēja un līdz ar lielākām kustībām žēli vaidēja.

Neatceros, kas tā bija par teātra izrādi, bet man priekšā sēdošai kundzei sāka kniest kaklā. Pieklājīga ieklepošanās nenostrādāja, kakls sāka grauzt vēl niknāk, tomēr kundze apņēmās vairs neklepot. To varēja saprast pēc tā, cik stipri viņas pleci trīcēja, pūloties neizlaist krekšķi: es redzēju, kā viņa intensīvi rij siekalas un cenšas nodzēst kņudoņu neelpojot. Es vairs nevis sekoju aktiera mīlas mokām uz skatuves, bet gatavoju sevi tam, ka jebkurā mirklī var izsprāgt skaļš rējiens. Viņas izmisušie pirksti lūkoja somiņā sataustīt sūkājamās ledenes, čabēja čeki, nagi skrapstēja pret somas neilona iekšu, un nācās vien pieņemt, ka man šajā vakarā bija jāpiedzīvo nevis izrāde uz skatuves, bet gan cita, tikpat mokpilna man tieši priekšā.

Ak jā, un tad vēl tās, pēc vizuālā tēla spriežot, latviešu valodas skolotājas, kuras bija atnākušas uz JRT izrādi “Fricis Bārda. Dzeja. Ambients”. Viena monotono kokles strinkšķošo skaņu pavadījumā centās piecelties un doties prom, bet otra viņu rāva atpakaļ aiz piedurknes un šņācot lūdza izrādīt cieņu pret aktieriem. Friča Bārdas dzeja sajaucās ar sēkšanu, īdēšanu un monotoni atkārtoto: “Vairs nevar izturēt.”

Izrāžu zāles krēslu čīkstināšana un īdināšana bija ceļš, pa kuru tekstgrupa Orbīta veda skatītājus pie sava jaunā dzejoļa septembrī festivālā Survival Kit. Šajā ceļā vedējs un pasažieri bija samainīti vietām. Skatītājiem bija ierādīta vieta Rīgas Cirka arēnas vidū, kur agrāk uz pakaļkājām skraidīja suņi, bet tekstu grupas dalībnieki bija ieņēmuši pozīcijas skatītāju vietās. Vienmērīgi izretojušies, viņi tumšajā zālē sāka raustīt paceļamo krēslu sēdvietas, katrai iegaudojoties nedaudz citā frekvencē. Dažbrīd žēlabainā skaņa sāka veidot ritmu, virinot krēslu augšā, lejā, bet, četriem cilvēkiem to darot vienlaicīgi, brīžam ar abām rokām, veidojās skaņa, kas parasti dzirdama, ienākot zooloģiskajā dārzā, kad visapkārt rūc, ķiķina, zvīgā, klukučo un žagojas neskaitāmas rīkles. Kamēr viens orbītnieks lēni vīlēja uz viena krēsla, otrs pretējā pusē ātri klabināja citus, bet trešais spieda ārā vaimanas no savas krēslu rindas. Cirka lopiņi arēnā, proti, skatītāji, ik pa brīdim stipri samiedza acis, saņemot krēslu virinātājiem paredzēto prožektoru gaismu acīs, un grozīja galvas džīgāšanas virzienā – pa labi, pa kreisi, uz aizmuguri. Dažas arēnas radības pielēca kājās un sāka griezties ap savu asi, cenšoties saprast no visām pusēm nākošo skaņu cēloni. Kad krēsli beidza kaukt, iestājās satriecošs klusums. Visas krēslu sēdamās daļas bija nolaistas, un zvēru vietā esošie varēja izlasīt vairākās valodās, arī latgaliski: “Mes apsūleitos skotus gaidūt/ izbreineiti veramīs arēnā/ sanuokušajā zvāru pyulī/ atpazeistam poši savi.”

^{Ivars Drulle}