Pie Marijas krūts

Ambrodžo Lorenceti. Madonna del latte. Pirms 1348. gada

Gandrīz neiespējami iztēloties, ko juta vienkāršs toskānietis, veroties barojošas Dievmātes attēlojumā. Nav pat iespējams teikt – gleznā, jo 14. gadsimtā tādu gleznu, kādas mēs tās pazīstam un reizi pa reizei uzlūkojam šodien, nebija. Tās drīzāk bija instrumenti noteiktas reliģiskas prakses un rituālu nodrošināšanai.

Tomēr, saliekot kopā vēsturiski pierādītus faktus par dzīvi agrīnajās pilsētu sabiedrībās, pakāpeniski iezīmējas kādas figūras aprises, kas pustumsā veras Dievmātes vaigā. Diezgan droši var apgalvot, ka šis cilvēks nemācēja ne lasīt, ne rakstīt un baznīcā aplūkojamais gleznojums bija vienīgais attēls, ko viņš savā mūžā redzēja. To uzlūkot viņš drīkstēja īpašā, noteiktā dienā reliģiska rituāla laikā, nevis garāmejot ieklīdis baznīcā. Nekāda “garāmejot” viņa dzīvē nebija. Visticamāk, viņš bija jaunāks par 30 gadiem, ar smagā darbā sabeigtām locītavām. Iespējams pat, tikko 20 gadus vecs, jo Toskānu, līdzīgi kā pārējo Rietumeiropu, no 14. gadsimta vidus līdz pat 18. gadsimta pirmajai trešdaļai vismaz reizi paaudzē pārklāja mēra un sifilisa uzliesmojumi, dramatiski samazinot dzīves ilgumu un radot sociālu haosu. Turklāt vēl pirms lielajām epidēmijām Itālija jau pazina badu. Tieši ap Madonna del latte tapšanas laiku kāds florenciešu hronists raksta, ka ne tikai no Florences, bet arī no kaimiņpilsētām Sjēnas, Perudžas un Pistoijas padzen visus klaidoņus un lūdzējus, jo pilsētu galvas tiem vairs nespēj nodrošināt maizi.

Baznīca notiekošajam sniedza ļoti pretrunīgus skaidrojumus. No vienas puses, tolaik ticēja, ka mēri izraisa izlaidīgs dzīvesveids, tieksme uz noziedzību un dažādi citi netikumi. Viens no netikumiem bija piedzimšana par jūdu vai par sievieti: abiem bija raksturīga dabiska tieksme uz morālu nenoturību. No otras puses, mēri uzskatīja par taisnu Dieva sodu pār grēciniekiem. Ironiskā kārtā šis sods smagi ķēra gan klerikāļus, gan sievietes – jo sabiedrība asi vērsās pret abām šīm grupām ar apsūdzībām par savu pienākumu nepildīšanu. Augstās mirstības dēļ priesteri vairs nespēja nodrošināt mirstošajiem grēksūdzes sakramentu, bet sievietes nespēja veikt visus tos apkalpojošos darbus, kurus paredzēja stingrā ģimenes hierarhija.

Lai cik spoži baznīcā uzmirdzētu nimbs pār Dievmāti un viņas bērnu, vērotājā šī divatne varēja izraisīt pretrunīgas jūtas – niknumu un nožēlu, galēju izmisumu un ilgošanos. Dievmāte nebija kura katra sieviete, kas pavarda uguns gaismā vai pilsētas laukuma ēnas pusē piesēdusi pabarot zīdaini. Viņa bija vienīgā no visām sievietēm, kas, ieņemot un laižot pasaulē bērnu, netika sabojāta ar miesas grēku. Un tai pašā laikā Dievmāte, attēlā būdama tik līdzīga vienkāršai sievietei, iemiesoja sevī nevēlēšanos palīdzēt un glābt, atteikšanos sniegt barību, kas palīdzētu pārlaist gan badu, gan mēri.

Vēlīno viduslaiku cilvēki ticēja, ka attēla uzlūkošana nozīmē fizisku pieskaršanos, burtisku spēju būt klāt. Tas nozīmē, ka ne tikai Kristus gulēja pie Marijas krūtīm. Festaiuolo metodi, kad viena no uzgleznotajām figūrām novērsusies no ainas gleznā un nodibina acu kontaktu ar skatītāju, izkopa tieši itāļu gleznotāji. Jēzus acis ir pievērstas nevis mātei, bet mums. Svētbildes vērotājs caur Jēzus skatienu tiek ieaicināts gleznā – un attopas pie Marijas krūts. Pie krūts, kuras īpašniece nesatrakosies, nepiecelsies un nedosies prom; pie krūts, kurā nekad nebeigsies piens.

Taču Marijas cilvēciskumu bija jāiemācās mazināt, radot zemes sievietei neaizsniedzamu ideālu. Tā nu tiem, kuriem ar mākslas vēsturē visskaistāko gleznojumu palīdzību izdevās pierādīt, ka vienīgā nekorumpētā pasaules krūts pieder ne jau Marijai, bet gan Baznīcai, izdevās ieslēgt mūžīgā ilgošanās aplī ne tikai Toskānas iedzīvotājus vien.