Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oskara Veilanda personālizstāde “Punkts zemi” galerijā LOW Rīgā, Ģertrūdes ielā 115
Ņemoties ar mākslu, ierasts no tās redzamajām īpašībām uzreiz pāriet uz slaveno vērojuma vērošanu, lai neiekristu kaut kādās afektētās interpretācijas lamatās un nesarunātu un nesadomātu lieku. Parasti tam vajadzīga piepūle, jo jākoncentrējas un jāabstrahējas. Oskara Veilanda izstādē “Punkts zem i” viss notiek viegli, bez ierastās piepūles, bez krāsu prieka, bez zelta griezuma, bez atraisīta triepiena, bez īpašas enerģijas un bez stāsta. Vispār bez nekā. Darbi paredz tieši un tikai vērot vērojumu jeb, precīzāk, apskatīt skatienu.
Lai to būtu vieglāk ieraudzīt, vienā zīmējumā, kas publicēts izstādes zīnā, skatiens atdalījies no skatītāja un nokļuvis atvērtā grāmatiņā, kur lūkojas skatītājs, bet skatītāja sejā skatiena vairs nav, jo skatiens, galu galā, ir vienskaitlī. Būtu taču nedaudz slimīgi, ja vienam skatītājam būtu vairāki skatieni. Tā nu iznāk, ka skatiens ir tur, kur skatītājs skatās. Un zīmējumā skatiens no grāmatiņas skatās uz skatītāju, kura sejā skatiena vairs nav. Vai viņš atnāk atpakaļ pie skatītāja, nezinu. Par to tur nekas nebija uzzīmēts.
Vēl zīnā bez skatiena uzzīmēts laiks. Iepriekšējo reizi skaidri redzēju, ka mākslinieks attēlo laiku, bet tas bija Mārītes Guščikas izstādē, un tad tās bija gleznas, un tur bija runa par paģirainas uztveres deformācijām. Oskara Veilanda izstādē nav nekādu tādu vaļību. Viss ļoti strikti: laiks iet uz riņķi un veido apli, iezīmēts pulkstenī, bet izritinās taisnā nogrieznītī, tādā kā lineālā.
Zīnā sazīmētais saistās ar izstādē redzamo – punkts un laiks ir galvenie varoņi, otrā plānā darbojas arī līnija un telpa. Punkti te ir kā tādi ģīmīši uz kājiņām. Ja vienu tādu punktu apskata laikā, viņš izstiepjas un kļūst par simtkājīti.
Burvīgākais izstādes darbs ir videoinstalācija, kurā uz neitrāla tumša fona noteikts daudzums gaišu punktu kustas pēc mākslinieka izveidota algoritma. Viņi kustas kā vingrotāju vai militāristu, vai dejusvētku sarīkojumu dalībnieki skatā no augšas, veidojot visādus rakstus. Bet vispār nav taisnība: skatījos un tieši domāju, ka nav tur nekādu asociāciju ne ar cilvēkiem, ne ar ko citu. Tā ir punktu dzīve, un cauri, bez kādiem salīdzinājumiem ar skudrām vai vēl ko. Saistībā ar kustību mainās instalācijas ritmiskā skaņa: īpašais tuc-tuc kļūst skaļāks un klusāks, ātrāks un lēnāks un mēdz izlīdzināties vienlaidu dūcošā skaņā bez ritma. Punkti tātad kustas. Viņi ir ļoti disciplinēti un kārtīgi, paklausīgi dodas, kur algoritms viņus sūta. Kustība lielākoties ir līdzsvarota un veido glītus regulārus rakstus. Tikai dažreiz punkti vieglprātīgi notirinās, raksts sajūk, izskatās, ka viņi gribētu izmukt laukā no stingrās kārtības, kurā iecilpoti, bet nekā, neizmūk. Pieķeru sevi pie ļoti dīvainas ievelkošas empātijas – jūtu līdzi punktiem, nevaru no instalācijas atrauties un ceru, ka nākamreiz varbūt viņiem izdosies. Tieši tik aizrautīgi un optimistiski viņi noraustās. Bet miers un kārtība tomēr vienmēr viņus savāc atpakaļ paklausīgajos tapešrakstos.
Tad vēl galerijā uz grīdas mētājas tādā kā neregulārā zigzagā salocīta laikam jau metāla stieple – arī tas ir punkts, kurš, kā redzams zīna zīmējumā, izmētājas pa visādām plaknēm, un tad sanāk šāds, lūk, zigzags. Un nav šaubu, ka redzam punktu un laiku, un līniju un telpu, un skatienu. Turklāt viens darbs arī bezkaislīgi nokomentē redzamību un neredzamību: tāds kā milzīgs izšuvums pie sienas (kas patiesībā tīri tehniski ir ap skrūvīšu galviņām aptīta nostiepta aukla) rāda, ka skatiens var redzēt kaut ko, kas no otras – skatienam neredzamās – puses var izskatīties pavisam citādi. Redzamie dūrieni ir kārtīgi, rātni un vienādi, neredzamie, kas veido tos redzamos, – pavisam citādi. Tagad arī zināms, ka redzamo no neredzamā nošķir neviskaut kas metafizisks, bet gan diezgan gleznieciskiem pleķiem klāts brūngans sviestpapīrs.