Ugunsputna portrets interjerā

Pētera Krastiņa piemiņas izstāde Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra muzejā no 2016. gada 21. maija; Ievas Stūres iekārtojums

“Tikai fotogrāfiju gan būtu vajadzējis pameklēt mazāk neprātīgu,” pēc sarunām Pētera Krastiņa piemiņas izstādē pērn ieteicās viena no vērīgajām Aleksandra augstumu dakterēm, kuras grāmatu par mākslinieku izrādījās pārzinām gandrīz labāk nekā tās autore. Ievas Stūres inscenējumā katrs ienācējs cauri durvjailai telpas vidū pie balta metāla režģa ierauga Jāņa Rieksta izteiksmīgo Krastiņa fotoportretu, kas palielināts no reprodukcijas Ilustrētajā Žurnālā, bet darināts ap to laiku, kad Poruka nāves ziņu saņēmušie rīdzinieki 1911. gadā sprieda, ka šis jauneklis droši vien aiziešot ar to pašu slimību. Attēlā redzams arī Krastiņa laikmeta dzejas un mākslas liriskais varonis runājam “tālumā miglotām acīm, kuras neredz publikas, jo dziļi aizņemtas no savām domām, no savu sāpju iekšējās nozīmes”. Tā Kārlis Skalbe 1908. gadā bija rakstījis par dzejas krājumu “Tantris”, kura autors Andrejs Paparde mums labāk pazīstams ar savu īsto intelektuāļa un valstsvīra Miķeļa Valtera vārdu. Rieksta portretos lielākā daļa latviešu dekadentu izskatās tik trauksmainu sapņu pārņemti, ka ne tikai Krastiņa izstādes medicīniski profesionālāko apmeklētāju pasen mirusī kolēģe, manu vecāku draudzene, viņos visos nomanītu jauku “šizofrēnisko maigumu”. Vairākumam jauno ļaužu gan izdevās nāvi un neprātu uz gariem gadiem atstāt savam mākslinieciskajam alter ego, tomēr Krastiņam un vēl dažiem māksla un dzīve sasējās liktenīgā cilpā. Viņējā savilkās ātri un līdz Pirmajam pasaules karam, kad Krastiņš kļuva par pastāvīgu iemītnieku Aleksandra augstumos, jau gandrīz pilnībā bija nožņaugusi vēlmi radīt vizuālus tēlus – tajā “meklējošajā garā”, kurš 1911. gadā Saulīša-Meldera mākslas salona izstādē ķeniņskolu namā Jaunsudrabiņam šķita aptveram “lielo mākslu, savienodams Vakareiropu ar savu dzimteni kā varavīksna jūru ar meža ezeru”.

Balti nokrāsots, vecais slimnīcas režģis iegūst iluzoru vieglumu un sabalsojas ar Krastiņa darbu ornamentālajiem motīviem. Telpā apkārt fotoportretam gleznu un zīmējumu reprodukcijas atklājas kā mākslinieka domtēli. Sava istaba – pat divas – tiem ir pirmo reizi kopš 1911. gada personālizstādes, kuru Jaunsudrabiņš aprakstīja kā pasaku ugunsputna nolaišanos, kad “mums gribas tvert un turēt to, [lai,] kaut arī putns aizlaistos, mums rokā paliktu zelta spalva”. Telpiskais izvērsums daudz ko šķietami zināmu parāda jaunās attiecībās, vedinot turpināt reiz iesākto biogrāfisko mozaīkspēli. Pavasarī īsi pirms izstādes arī Krastiņš sastapās ar ugunsputnu – Jaunā Rīgas teātra aktrisi Tiju Bangu, kuras Spīdola “Uguns un nakts” pirmiestudējumā tobrīd apžilbināja latviešu publiku. Mākslinieks gleznoja viņu gan šajā lomā, gan portretos, kas radīti pozēšanas seansos, tomēr tagad Aleksandra augstumos atskārtu, ka Tijas Bangas šajās istabās ir vairāk, nekā iepriekš domāts. Aiz Rieksta fotogrāfijas samanāmās gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete” bija ierasts attiecināt uz periodu no 1905. līdz 1910. gadam, pieļaujot, ka šie Krastiņa “spilgtie neoromantisko noskaņu pierādījumi” (Eduards Kļaviņš) darināti Štiglica skolas gaitu beigās Pēterburgā vai ārzemju ceļojumu laikā Dienvideiropā. Tagad šķiet, ka šāds modeļa gleznojums ir tikai tā dēvētā “Itāliete”, kas jau 1911. gadā Rīgā izmantota, lai sacerētu “Austrumu sievietes” tēlu. Tas man arvien rādījies līdzīgs gleznam svešzemju putnam ar koši baltu krūtežu un spīdīgi melniem spārniem. Taču putna acis, uzacu plētums un īpatnēji strupais deguna veidojums ļoti atgādina Tijas Bangas seju, kāda tā redzama daudzajos fotoportretos, kurus tolaik teātrī un savā fotosalonā uzņēma Ansis Skariņš. Pirms Krastiņa mākslas spožākajam brīdim sekoja slimības saasinājums un neatbildētā kaislība pārauga naidā, viņš laikam tomēr bija pamanījies uzgleznot sava ugunsputna zelta spalvu.