Vientiese?

Jeļena Osipova vienatnes piketā 2022. gada martā

“Tā varbūt ir mana aprobežotība – tā droši vien ir –, bet ar patiesību es nesaprotu neko citu kā vien nepatiesības noliegumu. To, kas ir patiess, es vienmēr atklāju, kad redzu to, kas ir nepatiess: pasaule būtībā ir pilna ar nepatiesību, un patiesība ir tas izgrebtais, kas paliek pāri, kad atsakās no visa nepatiesā. Patiesība savā ziņā ir diezgan tukša, bet cik gan fantastiska atbrīvošanās ir tikt vaļā no nepatiesības.”

Sūzana Sontāga intervijā žurnālam Rolling Stone 1978. gadā

Jeļena Andrejevna Osipova (1945) ir pensionēta mākslas skolotāja un tagad arī Milānas goda pilsone, lai gan no dzimtās Pēterburgas viņa nekur nav aizbraukusi. Medijos viņu dēvē par “protesta vecmāmiņu” un “Pēterburgas sirdsapziņu”, jo pilsētā un nu arī pasaulē pazīstama piketētāja pret režīma vardarbību Krievijā viņa ir jau 20 gadus, kopš pirmoreiz viena izgāja ielās ar pašas gleznotu plakātu, tā reaģēdama uz varas brutalitāti “Nord-Ost” ķīlnieku krīzes laikā.

Varētu ņemt jebkuru no viņas vairāk nekā 100 tieši piketa vajadzībām radītajiem darbiem un mēģināt to ierakstīt kādā politiskā vai protesta plakāta mākslas tradīcijā, bet intuitīvi šķiet, ka tas būtu maldinoši. Nolikti blakus ikoniskajiem, lakoniski trāpīgajiem, pat agresīvajiem protesta plakātu paraugiem, tie, iespējams, garlaikotu vizuālās komunikācijas ekspertus vai pat raisītu snobisku smīnu. Jo Osipovas plakāti ir daudzvārdīgi, ātri neizlasāmi tajā īsajā brīdī, kas dots garāmgājējam vai viņai pašai, pirms viņu padzen vai sašņorē policija. Un, lai gan tie nepārprotami vēsta par akūto politisko momentu un blīvajām tēlu kompozīcijām piemīt autora rokraksta konsekvence, tie atgādina arī patosa pilno padomju laika pretkara aģitācijas mākslu, kādu savulaik varēja redzēt ja ne ielās, tad skolās virs tāfeles gan. Taču viņas plakāti tomēr ir kas vairāk par spontāni aprakstītajiem un drīz izmetamajiem kartona vai papīra gabaliem, kādi raksturīgi piketiem visā pasaulē.

Tāpat kā nav iedomājams, ka viņas mākslai būtu tāds pats efekts, ja to ielās nestu kāds cits, nevis viņa pati. Tāpēc tuvāk patiesībai būtu teikt, ka tā ir performances māksla, kurā vienlīdz svarīga sastāvdaļa ir gan pašrocīgi ar maznodrošinātas pensionāres pieticīgajiem tehniskajiem līdzekļiem radītais uzskates līdzeklis, gan tas, ka risku ar to rokās būt redzamai un pamanītai pie slavenākajiem Pēterburgas kultūras pieminekļiem uzņemas viņa pati.

Tieši ar to viņas performance kvalitatīvi atšķiras no kura katra anonīma brašuļa ar, iespējams, trāpīgāku lozungu vai grafiski spēcīgāku bliezienu uz tēkrekla. Jo, neraugoties uz to, ka apstākļos, kad šāda individuāla piketēšana Krievijā ir ne vien aizliegta, bet par to arī piekauj, aiztur, piespriež naudassodus un daudzdienu arestus, ierosina krimināllietas uz visabsurdāko inkrimināciju pamata, pat spīdzina un nogalina, menti pret Osipovu līdz šim izturējušies visai saudzīgi (aiztur, bet tomēr aizved mājās; aiztur, bet iecirknī notur tikai vienu nakti; aiztur, tomēr piespriež tikai naudassodu viņas nožēlojamās pensijas apmērā), vēl spēkā ir arī nerakstītā, bet vispārpieņemtā diskriminācija saistībā ar to, kam un kādā sociāli pieņemamā veidā ir tiesības sevi pārstāvēt publiskajā telpā. Krievu kultūrā pat ir tradicionāls apzīmējums tādiem vienpašiem, kas pretojas represīvajai sociālajai normālībai: tie ir svētie vientieši (юродивые). Neņemdama ļaunā, ka par šādu margināli uzskata arī viņu, ar savu performanci Jeļena Andrejevna atgādina arī par savām tiesībām uz fizisko telpu kopīgajā pilsētvidē un stājas pretim inducētajai bezpalīdzībai, ar kuru tik mērķtiecīgi sabiedrību grožos tur vara un kurai tik padevīgi ļaujas vairākums. Un ne tikai Krievijā.