Virtuve ar pātagu

Katrā mājā ir virtuve. Vismaz virtuves stūrītis. Arī šajā gleznā ir attēlota virtuve. Uz virtuves galda ir saburzīts pārklājs, dvielis un spilvens, kurš būtu silts, ja vien tam varētu pieskarties. Plauktā ir pāris instrumentu, kastīte ar uzrakstu Tampax, un pie sienas – krucifikss. Kāda roka aiz tā aizspraudusi sīklapainu, zaļu augu, varbūt noplūktu mežā pastaigas laikā. Ziemā un vasarā krucifiksa rotājumi noteikti atšķiras. Vēl virtuvē atrodas spainis un krēsls. Un vēl tur ir skaidri saredzamas divas sievietes. Viņu klātbūtne ir tik nepārprotama, ka kļuvusi caurspīdīga. Arī pašu gleznu ir viegli nepamanīt atturīgās gleznošanas manieres, relatīvi nelielā izmēra un fona trokšņu dēļ.

Raugoties gleznā, ir iespējams ieraudzīt citas virtuves – neuzgleznotas, bet cieši saistītas ar šo pēdējo – uzgleznoto. Pirmajā no neuzgleznotajām virtuvēm ir galds. Pie tā sēž divi. Uz rūpīgi nopulētās galda virsmas guļ vīrieša roka. Zem rokas baltā aploksnē ir jaunas, nepārlocītas naudaszīmes. Ņem un dari kaut ko. Un ātri. Blakus šai virtuvei ir vēl kāda cita. Pār rūpīgi noslaucītu galda virsmu uz sievietes figūras pusi virzās vīrieša roka ar laulības gredzenu un baltu aploksni. Tajā ir rūpīgi pārlocītas naudaszīmes. Ņem, sākumam tev vajadzētu pietikt. Es taču tevi brīdināju, man ir citi bērni citās mājās. Vēl pie kāda cita neuzgleznota galda sēž viņa viena pati. Gan jau tikšu galā. Ja man būs viņa bērns, varbūt viņš biežāk atnāks pie manis. Pie mums. Varbūt tad viņš beidzot sapratīs. Nākamajā virtuvē sēd cita sieviete. Mugursomā zem galda ir balta aploksne ar rūpīgi saskaitītām viņas pašas nopelnītām naudaszīmēm. Galda vidū ir vīna pudele, ko viņa tūlīt ātri izdzers, un viņas draugs to pat nepamanīs. Viņš blakusistabā nolīcis pār facebook čatu, un viņa seju apspīd jaunu solījumu laimīgā gaisma. Vēl nākamajā virtuvē viņa raud, bet viņš nespēj nekur atrast aploksni, jo bērni atkal visu saārdījuši. Virtuvē stāvu zemāk viņa joprojām raud, bet viņš sola skaidroties ar viņas ginekoloģi, kura nespēj piemeklēt atbilstošu kontracepciju. Un ja nu tu tās tabletes patiesībā nedzer, ko tad? Virtuvē turpat blakus viņa nekustoties uzklausa drauga sakāmo par dzīvošanu kopā, kas taču neko nenozīmē. Vispirms bērnu – un nebūsim egoistiski, ne jau vienu, vienam augt nebūs labi –, un pēc tam skatīsimies. Ja vajadzēs, sarakstīsimies. Kaut kā nelāgi, viņa nodomā, ieklausoties pieaugošajās raudās no kaimiņu virtuves, un izklaidīgi pasniedzas pēc baltas aploksnes sīkiem tēriņiem, ko viņš katru mēnesi noliek uz galda. Pavisam netālu citā virtuvē pie rūpīgi uzklāta galda vakariņo liela ģimene. Gaiteņa galā, viņas mēteļa kabatā, ir saburzīta, tukša aploksne, ceturtā pēc kārtas. Viņš nekad to neuzzinās. Viņa viņu pasargās. Ultramodernā virtuvē sēž divi vīrieši pie pāris izdzertām vīna pudelēm. Ar kādām tiesībām, tu man pasaki? Viņa nedrīkstētu noklusēt pat tad, ja tas būtu kaut mans desmitais bērns! Un vēl kādā citā virtuvē pie galda sēž divas sievietes. Pār virtuves galdu slīd vecākās sievietes roka ar baltu aploksni. Un šajā virtuvē valda klusums.

Blakus gleznai, tikpat neredzama, bet tikpat klātesoša kā abas caurspīdīgi uzgleznotās sieviešu figūras un pagaidām neuzgleznotās virtuves, ir nolikta pātaga. Tā ir dārga un laba, rūpīgs meistardarbs, un nav skaidrs, kas to blakus gleznai nolicis. Tas nevarētu būt ne gleznotājs, ne izstādes iekārtotājs. Bet pātaga tur ir, un tai gribas pieskarties. Kāts perfekti ieguļas plaukstā, un pirksti nedomājot atrod iegravēto uzrakstu “jūs tikai paskatieties pašas uz sevi”. Nav iespējams atturēties vismaz vienu reizi to novicināt virs savas galvas turpat izstāžu zālē, tik atbrīvojoši tā šņāc, tik pazīstama ir tās dziesma. Nošķīst dzirksteles, un pasaules kārtība uz brīdi atjaunojas. Abortus izdarīt ir slikti. Ļoti, ļoti slikti. Un muļķis, tas ir, muļķe, kas to nesaprot.