Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eldars Šengelaja
Neparastā izstāde, 1968
Gruzīnu filmas, tā vien liekas, pārsvarā ir par nepaspēšanu, tas ir, par laiku un tam blakus, protams, arī par nāvi, vārdu sakot – dzīvi. Filma “Neparastā izstāde” uzņemta pēc sirsnīga Rezo Gabriadzes scenārija par talantīgu tēlnieku Aguļi, kurš kopš jaunības sapņo no izcila Grieķijas granīta bluķa izveidot skulptūru “Pavasaris”. Taču vispirms iztraucē karš, tad Aguļi netīšām uzrodas krievu sieva, piedzimst pieci bērni, cits pēc cita rodas kapu pieminekļu pasūtījumi, un pamazām, nemanāmi šī pagaidu sadzīve kļūst par īsto dzīvi. Metaforu par mums kā tēlniekiem un dzīvi kā nepabeigtu skulptūru no banālas moralizēšanas glābj komiskās situācijas, kolorītie tēli un gruzīnu atmosfēra. Kamēr Aguļi iemieso laisko, neizdarīgo gruzīnu, viņa temperamentīgais tēvs, izbijušais pulkvedis, aristokrātiskā iznesībā cenšas tikt galā ar visu, arī ar dēla dzīvi. Skatītājs jau tāpat skumji nodomā, ka nav nekā tāda kā “vēlāk”; ir tikai tas, kas ir, tāpēc var smieties par pulkveža sacīto dēlam, pieņemot kārtējo kapu pieminekļa pasūtījumu: “Pardon, ar “Pavasari” jāpaciešas!”