Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Elems Kļimovs
Agonija, 1975
Агония, Элем Климов
Kļimovs bija īsts demonologs; viņam piemita retā spēja savas dzīves ciešanas pārvērst šausminošos kino tēlos. Viens no šīs spējas apliecinājumiem ir “Agonija”, viscaur kariķēta, bet vienlaikus ledaina filma par “trako mūku” Grigoriju Rasputinu. Padomju konjunktūra aizkavēja šīs filmas izrādīšanu gandrīz par desmit gadiem un vēl pirms tam lika režisoram to pārmontēt. Kā gan citādi, ja aristokrātijas velni, pašpasludinātie pravieši, masu neprāts un monarhu ezotēriskā nevarība tajā sajaucas vienā pretīgā laikmetā, no kura piedzima boļševistiskā vara. Ir autori, kuri uzskata, ka Pirmais pasaules karš izraisīja pilnīgu funkciju pārtraukumu. Skatoties šo filmu, rodas sajūta, ka Kļimovs notvēris šī kara izraisītu veselas nācijas domāšanas funkcijas apstāšanos, ļaujot tai konvulsīvi ieslīgt tumsonīgā fanātismā. Filmā to pasvītro laikmeta kino arhīva kadri, iemontēti starp Rasputina pēdējā dzīves gada epizodēm. Tajos nez kur skrienošie proletārieši savā ziņā neatšķiras no apsēstā Rasputina un ir tikai vēsturiskās sakritības tēli, neizbēgami lemti bojāejai.