Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ežēns Grīns
Universālā kopiena
Rīga: Mansards, 2014
Sāku lasīt šo grāmatu uzreiz pēc teroristu uzbrukuma Charlie Hebdo redakcijai Parīzē. Un izrādījās, ka tajā ir par to pašu – par Eiropas nāciju identitāti, par reliģisko fanātismu, par islāmistiem, kas cenšas ieviest Eiropas pilsētās savu izpratni par reliģiozitāti. Un par apjukumu. Grīns izvēlējies īpatnēju stāstījuma metodi, kas nav gluži filmas scenārijs, taču liek lasītājam nemitīgi iztēloties notiekošo kā filmu – ar atsevišķām, saraustītām ainām, ar dialogiem, ar mainīgiem skata punktiem no dažādu šī romāna varoņu viedokļa. Vēstījuma forma ir jāpieņem un jāpakļaujas autora diktētajiem spēles noteikumiem. Ja tas izdodas, grāmata piedāvā aizraujošu un krāšņu kinematogrāfisku gleznu. Lai arī forma ir pavisam atšķirīga, intonācija un veids, kādā ar vienkāršu notikumu secību tiek pavēstīts ētiski piesātināts un dziļi simbolisks stāsts, atgādina Džona Maksvela Kutzē darbus. Grāmata ir izlasāma vienā elpas vilcienā, nu, tas ir, vienā vakarā – arī tas lielā mērā atgādina filmas radīto iespaidu. Un tā nav slikta filma.