Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Federiko Fellīni
Amarcord (Es atceros), 1973
Amarcord, Federico Fellini
Fellīni atmiņu stāsti sākas ar kadriem, kad gaisīgās koku pūkas kā pēdējās sniegpār-slas vēsta par pavasara iestāšanos. Pilsētā notiek rituālas atvadas no ziemas – tiek iekurts sārts, kurā sadeg izbāzenis, kas atgādina nāves tēlu; iesākas jauns gadalaiks un nākamais dzīves cikls. Bojāeja un dzimšana iezīmē laika cikliskumu, bet rituāls ļauj uztvert dzīvi kā atkaltapšanas mirkļus. Tikmēr atmiņas ir saikne ar pagātni un vismaz laiku pa laikam izdzēš no apziņas domas par nāvi. Filmas groteskos tēlus – sīka auguma vīreļus, meiteni, kuras vienīgā vēlme ir sekss, sievieti, kas ilgojas pēc kaisles, zēnu, kas viņā bezcerīgi iemīlējies, resnos un tievos, bagātos un nabagos – viņus visus vieno nostalģija pēc kādas apsolītās zemes, ko simbolizē milzīgais kuģis ar spoži izgaismotajiem iluminatoriem, kuru pilsētnieki, laivās devušies jūrā, nakts vidū sagaida kā glābiņu un pavada kā elku. Ķermeniskā bauda, pēc kuras tiecas visi šīs savdabīgās klaunādes personāži, ir veids, kā viņi svin dzīvi. Lai cik tajā daudz strīdu, nesaskaņu un ciešanu, nepiepildītu vēlmju un moku, dzīve ir pilna vilinājumu. Un arī noslēpumainības, ko visi bez vārdiem apjēdz brīdī, kad sniegotajā pilsētā nosēžas pāvs un izpleš savas krāšņās astes spalvas. Lai gan filmā palaikam parādās atsauces uz konkrētiem vēstures notikumiem, tā dēvēto vēsturisko patiesumu aizstāj iztēle, jo ko gan mēs šai pasaulē bez tās iesāktu?