Fjodorov, Volkov, Kurašov "Zimi ne budet"

Noskaņojums: klauna līķis, atrasts cirka aizkulisēs

Vieta: virtuvē ar tēju

Cilvēki: draugi, kas neuzdod liekus jautājumus

Leonīds Fjodorovs ir tas cilvēks, kura balss un nervozi smīnošās acis cieši saistītas ar Pēterburgas grupu Auktsion (tā viņi to rak­stīja latīņu burtiem, bet krieviskajā no­sau­kumā izmantoja lielo cieto i pa vidu). Pa­domju laikā tie bija trakulīgi panki, ku­ru bezkaunīgos dziesmu tekstus milicija ne­spēja uztvert pat kā pretvalstiskus, vē­lāk viņi draudzējās ar Aleksandru Hvos­ten­ko, stilizējot izjustas dzērāju dziesmas ar mistiskiem un simboliskiem Veļimira Hļeb­ņikova tekstiem. Tad sekoja klusums, veco ierakstu jauni izdevumi, Fjodorova soloalbums Četrarpus tonnas (nosaukums atspoguļo summu, par kādu viņš tobrīd bija iekūlies parādos), koncerti dīvainos akus­tiskos ansambļa sastāvos un nu — ilgi gaidītais jaunais albums, kas gan pie­teikts kā Volkova trio garadarbs, taču pauž to pašu veco Auktsion pasaules uz­tve­ri — bezjēdzīgu burtu savienojumu vei­dotas frāzes, dzērumā nosapņoti tēli un šķir­šanās sāpju atstātie asiņojošie trombi sma­dzenēs. Ieraksta režijas kvalitāte ir tik īpat­nēja, ka prasa pietiekami labas kvali­tā­tes atskaņojošo tehniku, lai varētu sa­dzir­dēt dziesmu vārdus, taču šaubu nav — tās ir dziesmas par mīlestību, cietsirdību un jum­tu, kas aizbraucis. Pievērsiet uzmanību Fjo­dorova dziedāšanas manierei — gan tem­brā, gan intonācijā ir jūtams tas, ka viņš, pat visskumjākās dziesmas dziedot, smaida. Nu, tā kā tāds dumjš.