Frankenšteins salonā

Tirdzniecības centrā Galleria Riga Laimīgās mākslas muzejā var aplūkot nelielu izlasi no itāļu fotogrāfa Džordāno Morganti izstādes “Psihiatriskā slimnīca: Frankenšteins”. Ar šādu drosmīgu nosaukumu pieteikta vērienīga 34 gadu laikā radīta fotogrāfiju sērija trijās daļās: “Ķermenis”, “Prāta draugi: Jaunā monarhija” un “Dvēsele”. Pirmā daļa “Ķermenis” rāda cilvēka ķermeņa detaļas ciešā pietuvinājumā – sažņaugtu pirkstu starpas, sakrokotas ādas laukumus, paduses rievas, roku piespiežot pie sāniem, un tamlīdzīgi. Otrajā daļā, kuras pilns nosaukums mulsinājis arī izstādes kuratorus un kas tāpēc to saīsinājuši uz “Prāts”, portretēti cilvēki, kuru garīgā atpalicība skaidri nolasāma viņu sejas pantos un kustībās. Pēdējā triptiha daļā “Dvēsele” ir fotogrāfa uzņemti koki un krūmi.

Tā kā viss kopums definēts kā trešā gadu tūkstoša “Frankenšteina” meklējumi ar nepārprotamu atsauci uz Mērijas Šellijas romānu, skatītājs, kurš grib saprast ieceri, tiek vedināts iedomāties, ka autors te ilustrē savu priekšstatu par “Frankenšteina” radīšanu. Kā zināms, Šellijas romānā dabas filozofijas students Viktors Frankenšteins iemācās galvanizēt nedzīvu matēriju un, savācis izejvielas no lopkautuvēm, morgiem un disekciju kabinetiem, izgatavo cilvēka figūru, kas pēc atdzīvināšanas izrādās atbaidoši neglīta. Šādā lasījumā Morganti triptiha pirmā daļa ilustrētu izmantotās ķermeņa daļas; “Dvēseles” daļa atainotu seno uzskatu, ka cilvēkiem ar smagu garīgu atpalicību piemīt kognitīvā ziņā reducētas, tikai veģetālas dvēseles; savukārt slimo cilvēku portretu galerija rādītu šīs simbiozes rezultātu. Taču iedziļinoties kļūst skaidrs, ka neko tādu autors nav iecerējis un izstādes konceptā daļas nav loģiski saistītas. Saucot garīgi slimos par “frankenšteiniem” un uzsverot, ka tos “radījuši” viņu līdzcilvēki (mēs), viņš grib teikt vienīgi to, ka sabiedrība viņus izstūmusi no sava vidus, un komentēt veco labo tēzi, kura kopš Mišela Fuko “Vājprāta vēstures klasiskajā laikmetā” kļuvusi jau par ierastu, ka garīgā slimība un veselība, tāpat kā skaistums un neglītums, ir kategorijas, kas radušās noteiktos vēstures apstākļos. Trako ieslēgšana psihiatriskajās slimnīcās notiek tāpēc – teiktu Fuko –, ka cilvēkus biedē vājprāts, jo tajā tie atklāj patiesību par sevi – pirmatnējo un galīgo patiesību, savu sākumu un savu galu.

Itāļu fotogrāfa mērķis acīmredzami ir iesaistīties sociālā cīņā pret sabiedrības vienaldzību. Taču tas, ko viņš izvēlējies portretēt, ir cilvēki nevis psihiatriskās izslēgtības vidē, šajā īpašajā ietvarā, kurā, kā viņš pats norāda intervijā, aseptikas līdzekļi nespēj pārmākt salkano urīna un fekāliju smaku, bet uz salona attīrītā, neitrālā fona. Izmantojot reklāmas fotogrāfijas estētiskos līdzekļus, Morganti pietiekami labi izdodas skatītāju atbaidīt ar “nenormālības” ārējo neglītumu un pat baismīgumu. Attēlu pietuvinājums un detaļu kontrasts vēl papildus saasina to, ko varētu saukt par trakuma būtību, – kādas emocijas vai domas paspilgtināšanu un novešanu līdz tās galējai saasinājuma robežai. Tiktāl projekts ir izdevies un sasniedzis savu mērķi. Bet šķiet, ka Morganti pašu fotografēšanu ir izmantojis par līdzekli, lai trakos izvestu no viņu vides, liktu viņiem izpausties raksturīgā veidā un tad parādītu citiem. Šī izvešana un parādīšana kaut kādā ziņā ir veikusies pārāk gludi. Brīžiem nav skaidrs, vai, teiksim, Rodēna domātāju vai kabarē dejotāju atgādinošās pozas izskatās tik uzspēlētas tāpēc, ka mēs šajā mūsu ārpasaulē neko nezinām par to, kas notiek “frankenšteinu” galvā, vai arī tāpēc, ka fotogrāfs tās īpaši provocējis, lai piešķirtu tam visam kādu kultūras citātu dimensiju.