Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fransisks M. Kontihošs
Francs Kafka
Maskava : Hraniteļ,2006
Paskatījos Satori – un tur bija teikts: “Kafkas dzīve bijusi drūma kauja.” Un komentāros rakstīts: “burviigs autors... prieks ka iekljaavaat shajaa jaukajaa lapaa...” Abas frāzes precīzi atbilst spāņu grāmatai no krievu sērijas “Biografija i tvorčestvo” , ko nopirku Černovcu pilsētas grāmatnīcā ar nosaukumu “Kņižnij supermarkert” un izlasīju viesnīcā, ankambara izmēru istabelē ar ziliem aizkariem. Arī grāmata bija sadalīta mazos gabaliņos ar spilgtiem apakšvirsrakstiem, kā, piemēram: “Kafkas lažas” (krieviski – ļapi, varētu teikt arī “feileri”), “Iedzimtais grēks”, “Liktenīgās sievietes Kafkas romānos”, “Notvertais”. Turklāt šur tur sadaļas iezīmētas ar mazām piktogrammām, kas atgādina austrumvācu grāmatas par seksuālo audzināšanu vai labu uzvedību: divas sirdis ar bultu – “mīlestība”, āmurs – “darbs”, puķupods – “draudzība”, tārps uz grāmatas – “lasītais un ietekmes”, pusapaļi slēģi, laikam domāti “bauslības galdiņi” – “principi”. Grāmatas beigās kāds Fabjens Paskāls, kas dzīvo Valensijā, pauž savu īpašo viedokli: ja Kafka nebūtu nomiris 1924. gadā, viņš vai nu mirtu Aušvicē, vai dotos līdzi Brodam uz Izraēlu, vai arī apmestos uz dzīvi Ņujorkā un uzrakstītu romānu ar nosaukumu “Stacija”.