Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Frānsiss Fords Kopola
Krusttēvs, 1972, Krusttēvs II, 1974
The Godfather, The Godfather II, Francis Ford Coppola
Teikšu godīgi – vairākas reizes savas dzīves laikā esmu mēģinājis skatīties šo filmu, lai saprastu, ar ko tā izpelnījusies vispārēju cieņu un sajūsmu, taču parasti nespēju tikt tālāk par ārkārtīgi garo un garlaicīgo sākuma ainu. Mafijas dzīves drāma kā sižeta vadlīnija mani arī nespēja aizraut, tāpēc nolēmu, ka neesmu īstā auditorija, un likos mierā. Dažādu apstākļu sakritības pēc nolēmu mēģināt vēlreiz, un nu izdevās ieraudzīt tajā kaut ko pavisam svaigu – ekonomisko bēgļu un nacionālo minoritāšu tēmu. Tūkstošiem itāļu un sicīliešu imigrantu, kas 19. un 20. gadsimta mijā ieradās ASV, galvenokārt – Ņujorkā, nesa sev līdzi ne tikai cerības un izmisumu, bet arī kultūras mantojumu un nesarautās attiecības savā pašu starpā. Apmetoties uz dzīvi konkrētos rajonos, uzturot biznesa attiecības noteiktā lokā, sarunājoties savā valodā un dialektā, tika radīti visi priekšnoteikumi slēgtai sabiedrībai, kurā itin bieži uzplaukst vardarbīgas, hierarhiskas un kriminālas attiecības. Kopola ar lielisku aktieru palīdzību mums piedāvā iespēju iejusties, līdzjust un identificēties ar vienas šauras, vēsturiski un kulturāli noslēgtas kopienas pārstāvjiem, kurus, no malas raugoties, mēs citādi uztvertu vien kā savdabīgus tipāžus. Šajā ziņā filma nav tikai par varas psiholoģiju, bet arī par to, kā saprast svešo.