Galvenais ir Pūcīte

Par Miervalža Poļa retrospektīvo izstādi “Ilūzija kā īstenība” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Jau pasen man bija izveidojies priekšstats par to, kāds varētu būt Miervaldis Polis. Mana mamma, kura samērā aktīvi piedalījās mākslas procesos, man bija rādījusi jaukus izgriezumus no žurnāla Māksla, kuros bija redzams pa bulvāri slājošs spīdīgs metāla cilvēks, un varēja nojaust, ka kaut kur aiz kadra atrodami arī visi viņa sekotāji – varbūt desmitiem, varbūt simtiem cilvēku. Tāds viņš palika manā atmiņā – kā cilvēks, kurš katru dienu, arī sestdienās un svētdienās, pārkrāso sevi par pieminekli un kuram pa pēdām seko puse Rīgas. Attēlos fiksēti notikumi reizēm izspēlē šādus trikus. Fotoreālisma konceptuālā burvība ir tā, ka var rasties nesakritība starp attēlu un dzīvi, taču jebkuram, pat pilnīgi neiespējamam sižetam tas liek izskatīties pārliecinoši. Turklāt ļoti iespējams, ka tieši attēlam, nevis notikumam būs izšķiroša nozīme aizgājušā laika rekonstrukcijā – notikumu labākajā gadījumā pārinterpretēs līdz nepazīšanai, sliktākajā – aizmirsīs. Bet secinājumus vienalga izdarīs no attēliem. Var teikt arī tā: fotoreālisma objekts ir ilūzija. Man patika, kā Polis meloja par saviem ceļojumiem uz Venēciju un neeksistējošām salām, par klātbūtni Vermēra gleznās, par savu molekulāro struktūru un to, ka “olas ir īstas”. Tās bija skaistas ilūzijas.

Nokļuvis Rīgas mākslas vidē, es biju pārsteigts, jo Poļa klātbūtne nebija jaušama. Viņš nebija sastopams nedz bronzas mesijas lomā uz ielām, nedz akadēmiskajā vidē un pat ne lielākajā daļā jaunāko izstāžu. Labi, varbūt es meklēju nepareizajās vietās. Un viņam jau arī nebija tāda pienākuma – atrasties visās šajās vietās. Tomēr man šķita, ka mākslinieks ar tik intensīvu pašpasludinātu ego nevar tā vienkārši ņemt un pazust.

Tagad, skatoties Poļa izstādi Nacionālā mākslas muzeja jaunajā izstāžu zālē, izjūtas ir pretrunīgas. No vienas puses, te ir pārstāvēts viss, ko Polis savas karjeras laikā kultivējis, – gan filigrānā, juvelieriski precīzā glezniecības tehnika, gan interesantie konceptuālie risinājumi. Bet galvenais, ka te ir Pūcīte. Es nejokoju. Ap to ir sapulcējies neliels draugu loks. Pūcīte izskatās pārsteigta. Iespējams, viņa kakā. Mēs spriežam, ka šis ir dzīvākais darbs visā izstādē. Un tad es paskatos pa kreisi un ieraugu gleznu “Līga smejas”. Tas ir sērijveida portrets, kur katrs nākamais kadrs turpina kustības sekvenci. Līga izskatās laimīga. Gleznu savstarpējais novietojums vedina uz domu, ka viņa smejas par Pūcīti. Tā vairs nav ilūzija – šo gleznu radītais dzīvesprieks ir īsts.

No otras puses, te ir plaši pārstāvēts tas, ko sauc par “reprezentatīvo portretu”. Prezidenti, mecenāti, uzņēmēji un citi cilvēki uzvalkos un vakarkleitās, kuru lakotās kurpes un ādas klubkrēsli – kā savā recenzijā trāpīgi norādīja Pauls Bankovskis – vietām ir izstrādāti rūpīgāk nekā pašu pasūtītāju sejas.

Es nedomāju, ka komerciālie portreti ir kas slikts. Esmu par to, lai mākslinieki ar savu amatu pelnītu naudu un celtu savu sociālo statusu. Taču kaut kas te nav kārtībā. Varbūt tas ir fakts, ka daži no šiem pasūtītājiem ir palūguši sevi iegleznot kādā Poļa vecajā konceptuālajā sistēmā. Izrādās, dažas vietas Poļa ego vīzijās ir, kapitālisma valodā runājot, for sale.

Tajā visā var mēģināt saskatīt ironiju (nudien, šis arguments ir dzirdams gandrīz vai ikvienā sarunā par šo izstādi). Bet es neticu, ka spīdīgās žaketes un ordeņi pie prezidentu krūtīm ir laikmeta simboli, lai cik ļoti to vēlētos pasūtītāji. Šī ilūzija nestrādā, ja blakus ir Pūcīte, par kuru, galvu atgāzusi, smejas dzīvespriecīgā Līga.

Esmu gan iepriecināts, gan sarūgtināts. Un, Nīčes vārdiem runājot, mani sarūgtina ne jau tas, ka Polis ir melojis, man vienkārši žēl, ka turpmāk viņam uzticēties man būs daudz grūtāk.