Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gistavs Flobērs
Neprāša memuāri
Maskava: Tekst, 2009
“Es ilgi baudīju zaudējuma sajūtu, ar prieku sev atgādinādams, ka jaunība ir pagājusi,” raksta Flobērs, kad viņam ir nedaudz pāri divdesmit gadiem, un, ja ņem nopietni to, kā Flobērs izsakās par dzīvi un cilvēkiem savās pa daļai autobiogrāfiskajās piezīmēs, tad tā brīžam ir veca mizantropa balss: “Bieži man gribētos nocirst galvu garāmgājējiem, kuru sejas man riebjas (kaut kad es šo frāzi pabeigšu).” Vērtību Flobēra jaunības dienu prozai piešķir zināšana, ka rakstītājs ir nākošais “Bovarī kundzes” autors, bet pagaidām lappusēm nākas lasīt par ķermeniskās mīlas priekšnojautām, kur jaunekļa fantāzijās par sievieti zem tās apģērba jau “neko vairs nevarēja izšķirt, tur bija vienīgi bezgalīga mīlestība, un visas domas juka.” Tiesa, dažas pirmās personas frāzes gan izkrīt no pusaudža kaislīgajiem sapņojumiem un var šķist patiešām pabeigtas: “Kad es pirmo reizi ieraudzīju kailas sievietes krūtis, es gandrīz vai zaudēju samaņu.”