Herbārijs Teitā

Ekspozīcija “Dzeja un sapnis” (Poetry and Dream), Tate Modern, Londona

“Kur šeit var redzēt Deimanta Narkeviča filmu “Dzīves laika nozīme” (The Role of a Lifetime)?” jautāju Tate Modern darbiniekam zem šiltītes “Informācija”, taču atbildē saņemu nīgru skatienu un tieku pasūtīta tālāk pie viņa kolēģes, kuras sejā, izdzirdot vārdu Narkevičius, parādās izmisuma izteiksme un pār lūpām izsprūk: “Kas?” Lietuviešu mākslinieka Narkeviča vārdu biju pamanījusi Teita galerijas jaunumu lapā, un viņa dēļ tad nu es arī te mīņājos muzeja vestibilā – galu galā, baltiešu māksla tik prestižā britu galerijā nav ikdienišķa parādība.

Izrādījās, ka Narkeviča filma, kas radīta pirms desmit gadiem un kopš tā laika paspējusi apceļot nozīmīgākos laikmetīgās mākslas muzejus, iekļauta ekspozīcijā “Dzeja un sapnis”. Sirreālisti, konceptuālisti, padomju propagandas plakāti, jaunais reālisms no pagājušā gadsimta 30.–40. gadiem, mūsdienu meksikāņu fotogrāfi – visi vienā draudzīgā dzejolī, sapnī vai drīzāk murgā, kurā Pikaso “Raudošā sieviete” pārgriezusi seju blakus de Kiriko metafiziskajām ainavām, Boisa instalācijām un Gustava Kluča plakātam ar zvērojošām Marksa, Engelsa un Ļeņina sejām.

“Dzeja un sapnis” savukārt ir daļa no plašākas 20. gadsimta mākslas izstādes, kas sakārtota četrās atsevišķās ekspozīcijās. Protams, kuratoru mērķis dot izglītojošu ieskatu 20. gadsimta mākslas šķietami dažādo virzienu kopējos iedvesmas avotos (ar atslēgas vārdiem: sapnis, mīts, simboli, brīvās asociācijas, bezapziņa) ir acīmredzams un pat apsveicams. Un tomēr satraucoši ir domāt par to, kāpēc Marka Rotko abstraktās gleznas būtu mazāk “poētiskas” par, piemēram, Miro darbiem, taču Rotko ir ievietots citā ekspozīcijā ar nosaukumu “Transformētās vīzijas”, bet vēl mulsinošāka ir ekspozīcija “Struktūra un skaidrība”, kurā izstādīto darbu vienojošais elements ir ģeometriskas un abstraktas formas.

Šī vienkāršotā pieeja mākslas darbiem un radošajam procesam, mēģinot to padarīt pēc iespējas viegli klasificējamu un racionāli uztveramu, atsauc atmiņā Francijā redzētus mācību palīglīdzekļus, kuros ne tikai dažās rindās izklāstīts literārā darba saturs, bet piedevām arī izskaidroti literāro varoņu rīcības motīvi, uzskati un domas. Un ej nu pamēģini, skolnieciņ, interpretēt Bovarī kundzes uzvedību atšķirīgi no Izglītības ministrijas noteiktajiem normatīvajiem aktiem.

Interesanti, ka Narkeviča 17 minūšu garā filma ir veltīta jautājumiem par mākslinieka atbildību, masu mediju nivelējošo ietekmi uz cilvēku apziņu un realitātes jēdziena nosacītību. Tās struktūru veido trīs elementi: lietuviešu mākslinieka Mindauga Lukošaiša zīmējumi ar apsnigušām Grūtas parka ainavām, kurā savāktas padomju ēras varoņu skulptūras, amatieru kinokadri no 60. gadu Braitonas un britu kinorežisora Pītera Votkinsa (Peter Watkins) teksts. Britu salās Votkinss iemantojis skandalozu radikāļa un autsaidera slavu, kas saistīta ar režisora izteikti kritisko nostāju pret vadošajiem masu medijiem un cenzūras aizliegumu 20 gadus BBC izrādīt viņa filmu “Kara spēle” (šokējošā fikcija par atomkara situāciju Anglijā 1966. gadā ieguva Oskaru par labāko dokumentālo filmu), pēc kura Votkinss pārtrauca strādāt Anglijā un devās labprātīgā trimdā, daļu no kuras viņš pavadīja Lietuvā. Tieši Votkinss pamudināja Džonu Lenonu un Joko Ono izmantot savu popularitāti, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Vjetnamas karam, kā rezultātā tapa slavenā kampaņa “Gultā par mieru”.

Filmā skan viedi Votkinsa vārdi: “Es neticu, ka pastāv neitrāla māksla; ja tāda arī pastāv, tad tā mani neinteresē.” Māksla ne tikai nevar būt neitrāla, tā ir dzīvs strāvojums, kuru ir neiespējami kā kaltētu taureni uzdurt uz adatas un piespraust etiķeti “Sapnis”.