Iļja Ilfs "Piezīmju grāmatiņas"

Iļja Ilfs
Piezīmju grāmatiņas
Maskava: Sovetskij pisateļ, 1957

Šī nu gan nav no tām grāmatām (grāmatiņām) grāmatplauktā, uz kurām skatoties, saproti, ka nekad to neizlasīsi, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau vairākkārt esi to krustu šķērsu pārlasījis. “Steidzieties, pēc pusstundas jūsu dāmai būs simt gadu,” raksta Iļja Ilfs, kurš pats jau tobrīd ir nedziedināmi slims. “Atkal pūš ziemeļaustrumu vējš. Jūra ir tuksnešaina. “Astoņi gadi, kopš dzīves nav,” kā izteicās viens filozofs publiskajā tualetē.” Un lai gan piezīmju grāmatiņu ieraksti ir visdažādākie, tomēr tie veido gluži taustāmu priekšstatu par skumju un asprātīgu cilvēku, tādu Odesas Ilo kungu, kura toņkārta dīvaini atšķiras no Ostapa Bendera grāmatu uzkrītošā sparīguma. Ja asprātībai tiešām ir kāds sakars ar zemapziņu, kā uzskatīja Freids, tad gandrīz vai jāsāk uzskatīt, ka mūsdienās nekādas zemapziņas nav – tik virspusīgi liekas mūsdienu joki. Pēc tam, kad izlasu: “Vispirms jūs skaitīsiet dienas, pēc tam – pārstāsiet, bet jau pēc tam pēkšņi ievērosiet, ka jūs stāvat uz ielas un smēķējat,” gribas sagaidīt vienīgi “Kājas netīras un rozā kā jauni kartupeļi.” Bija kādreiz tādi kartupeļi, netīri rozā krāsā. Un lai nobeidzot būtu kāds jauks veltījums: “Neviens neies jums blakus, neskatīsies tikai uz jums un nedomās tikai par sevi.”